Atgādināšu lietas būtību - žurnālists Mīkaels Blumkvists garas dažādu notikumu virknes rezultātā atmasko vietējo finanšu magnātu Vennerstrēmu. Pēc tam zviedru kompāniju akcijas sāk strauji kristies. Mīkaelam intervijā jautā, vai viņš izjūt atbildību par šādu notikumu gaitu. Viņš atbild: «Ir jānošķir divas lietas: Zviedrijas ekonomika un Zviedrijas biržas tirgus. Zviedrijas ekonomika - tās ir visas preces un pakalpojumi, ko valstī saražo katru dienu. Tie ir Ericsson telefoni, Volvo automobiļi, Scan vistas un transports no Kirunas uz Ševdi. Tā ir Zviedrijas ekonomika, kas šodien ir tieši tikpat stipra vai vāja kā pirms nedēļas. Birža ir pavisam kas cits. (..) Tur ir tikai fantāzijas, kad cilvēki brīdi pa brīdim nolemj, ka tagad šis vai tas uzņēmums ir vērts tik daudz miljardu vairāk vai mazāk. Tam nav ne mazākā sakara ar realitāti vai Zviedrijas ekonomiku.»
Iespējams - nedaudz ideālistisks skatījums. Bet vai tad tieši ideālisti nebija tie, kuri gāja pie starptautisko finanšu gigantu ofisiem ar prasību atdot jēgu lietām un ekonomiku - cilvēkiem: cilvēkiem, kuri tajā strādā un ražo preces un pakalpojumus? «Zviedrijas ekonomika - tas ir…» Interesanti, cik garš būtu saraksts, kas sāktos ar «Latvijas ekonomika - tas ir…»?
Vēl grāmata liek aizdomāties par labējo un kreiso ideju konkurenci, kura pie mums būtībā nepastāv. Lārsons bija īstens «kreisais», ar visiem kreiso kustības plusiem un mīnusiem. Viņš bija Zviedrijas Sociālistiskās partijas politiskais aktīvists, zviedru žurnāla Ceturtā Internacionāle redaktors un izstājās no partijas 1987. gadā, kad perestroika bija pašā plaukumā un Austrumeiropā sāka brukt režīmi, kuri iepriekš bija sevi dēvējuši par sociālistiskiem. Kaut kādā mērā Lārsona trīs romāni ir pretreakcija uz zināmu vilšanos kreisajās tendencēs, kas iestājās 90. gados. Tā vai citādi, kapitāla varai, tāpat kā valsts varai, ir nepieciešams oponents, pretējā gadījumā sabiedrība nevar virzīties uz priekšu. Latvijai savi īstenie «kreisie» varbūt vēl jāizdomā, lai varētu normāli, līdzsvaroti augt. Ir derīgi izjust solidaritāti ne tikai pēc nacionālā vai valodas principa. No otras puses, atmaskot netaisnā magnāta impēriju izdodas tikai ar Mīkaela pārinieces Līsbetes hakeres palīdzību. Tā būtībā ir īsta ielaušanās. Kuru autors nešauboties traktē caurcaurēm bībeliskā griezumā - aci pret aci, zobu pret zobu. Vai tas ir attaisnojami?
Jāizlemj mums pašiem. Mēs taču esam lasītāji - jebkuras literatūras galvenās darbojošās personas.