Pašreizējos krīzes apstākļos visai drosmīgs ir apgalvojums, ka visi pūliņi nav jāvelta tikai darbavietu radīšanai un ekonomikas kopprodukta izaugsmei. Bet vai tāda ir ilgtermiņa domāšana? Nebūt ne. Lai gan valdībām, kuru darbu nosaka vēlēšanu cikls, var rasties kārdinājums meklēt īstermiņa risinājumus, ikviens, kam rūp mūsu planētas nākotne un nākamo paaudžu liktenis, sapratīs, ka svarīgi ir arī tas, kādas darbavietas un kādu, uz kā konkrēti balstītu ekonomisko izaugsmi mēs radām. Tā ir atbildība nākamo paaudžu priekšā. Mūsu ekonomika ir ne vien jāuzlabo, bet arī būtiski jāpārveido.
Meklējot risinājumus, jāparaugās ārpus pašreizējām ekonomikas struktūrām un jārada ierosme pārmaiņām, kas vajadzīgas ilgtspējīgai nākotnei. Tagadējās ekonomikas krīzes iemesls lielā mērā bija pārmērīga finanšu aizņemšanās, bet tā nav vienīgā mūsu laikmetam raksturīgā problēma.
Divdesmitajā gadsimtā ražošanas apjomi palielinājās četrdesmit reižu un dzīves līmenis sasniedza nepieredzētus augstumus. Taču tagad mēs sākam apzināties, ka par visu jāmaksā un ka šādas izaugsmes pamatā bija ierobežotu resursu (degviela, metāli, minerālvielas, ūdens, ekosistēmas u. c.) neierobežota izmantošana. Pirms simt gadiem, kad pasaulē bija pusotra miljarda iedzīvotāju, tā nešķita tik liela problēma. Tagad iedzīvotāju skaits ir sasniedzis septiņus miljardus, un ekonomikas uzplaukumam nepieciešamie resursi izsīkst un kļūst aizvien dārgāki. Līdz 2050. gadam pasaules iedzīvotāju skaits sasniegs deviņus miljardus. Tādās valstīs kā Ķīna un Indija veidosies plaša vidusšķira un ļaudis vēlēsies baudīt tādu pašu salīdzinoši augstu dzīves līmeni, kāds vairākumam no mums Eiropā un Ziemeļamerikā pieejams pašlaik.
Ja resursu izmantošana turpināsies pašreizējā tempā, būs vajadzīgas divas planētas, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Mēs nevaram palielināt planētu un pavairot resursus, bet varam mainīt savu domāšanu un pieeju.
Resursu deficītu iespējams pārvarēt, nevis apturot ekonomikas izaugsmi, bet gan izmantojot mazāk resursu, lai saražotu vairāk, materiālus aizstājot ar modernākiem, izmantojot tos atkārtoti, labojot un pārstrādājot. Citiem vārdiem runājot, pēc industriālās revolūcijas un informācijas un komunikāciju tehnoloģijas revolūcijas beidzot ir pienācis laiks veselā saprāta revolūcijai. Mums jāraugās tālākā nākotnē un pašos pamatos jāmaina ražošana, un jāmaina patēriņš. Jādara gals resursu izniekošanai, un jādzīvo tā, lai nepārslogotu planētas fiziskās un bioloģiskās iespējas. Īsi sakot, mums jākļūst resursefektīviem.
Vides aizstāvjiem un ražojošajai rūpniecībai jāaizmirst vecie ķīviņi un jāstrādā kopā. Ekonomikas, ražošanas un vides auglīga līdzāspastāvēšana ir ne tikai iespēja, tā pašlaik ir nepieciešamība. Resursefektivitāte un konkurētspēja viena otru neizslēdz - jau tagad var novērot, ka pašas resursefektīvākās Eiropas valstis ir arī vienas no konkurētspējīgākajām.
Tā nav nejaušība. Eiropai jāsāk iekustināt šīs pārmaiņas jau tagad, lai nākotnē izvirzītos avangardā. Vai mums ir izvēle? Ņemot vērā minētos faktus un to, ka Eiropa ir ļoti atkarīga no daudzu stratēģisku resursu importa, kuru krājumi aizvien samazinās, bet cena pieaug, atbilde ir noliedzoša. Pāreja uz resursefektivitāti ir neizbēgama. Tomēr mūsu ziņā ir rīkoties, lai šāda pāreja būtu pēc iespējas nesāpīgāka tiem uzņēmumiem, kam nepieciešams laiks, lai pielāgotos, un pēc iespējas izdevīgāka tiem uzņēmumiem, kuri to var paveikt ātrāk.
Tas nozīmē, ka it visur jāizmanto resursefektīva pieeja, sākot ar atkritumu apsaimniekošanu un beidzot ar pētniecību un izstrādi, enerģētiku, transportu, būvniecību, rūpniecību, lauksaimniecību, tirdzniecību utt. Ir jānodrošina arī ekonomiski un tirgus stimuli.
Piemēram, regulatori var mainīt patērētāju ieradumus un tirgus tendences, proti, rūpēties par to, ka cenas atspoguļo patieso resursu vērtību, nodokļu slogu novirzīt no darbaspēka uz resursiem un atteikties no videi kaitīgām subsīdijām. Tāpat varam sekmēt ekoinovācijas un atbalstīt zaļo publisko iepirkumu. Varam investēt pētniecībā un tehnoloģijā, kas atbilst šīm resursefektīvām pieejām un vajadzībām.
Mums kā patērētājiem ir spēcīgs ierocis, lai pavērstu ekonomiku pareizajā virzienā, un šis ierocis ir uz precīzas informācijas balstīta izvēle. Tikai Eiropā vien katru gadu materiālu patēriņš ir sešpadsmit tonnas uz iedzīvotāju, un no tā sešas tonnas nonāk atkritumos. Mūsu izvēle ir iegādāties produktus, kas ražoti, domājot par vidi, kas patērē mazāk enerģijas, kam ir mazāk iepakojuma, kam ir ilgāks aprites cikls un ko var pārstrādāt vai otrreizēji izmantot.
20. septembrī Eiropas Komisija nāk klajā ar ceļvedi, kurā ieskicēts, kā varam panākt resursefektīvu izaugsmi, no kuras atkarīga mūsu labklājība un pārticība nākotnē. Mēs zinām, ka vēl neesam raduši visas atbildes un visus instrumentus, kas vajadzīgi šīs sarežģītās problēmas atrisināšanai. Padarīt ekonomiku resursefektīvu - tas ir vērienīgs uzdevums, kura risināšanā jāiesaistās ikvienam, gan valdībām un starptautiskām organizācijām, gan rūpniecībai un investoriem, iedzīvotājiem un nevalstiskajām organizācijām. Tomēr esmu drošs, ka mērķi sasniegsim, - ja Eiropā ir kāds neizsīkstošs resurss, tā ir izdoma un mērķtiecība. Ja tikpat daudz izdomas un enerģijas, kā veltīts darba ražīguma paaugstināšanai ar tehnoloģiskiem un komerciāliem jaunievedumiem, veltīsim tam, lai paaugstinātu resursefektivitāti un samazinātu ietekmi uz vidi, mūsu ekonomika nostāsies uz ilgtspējīga ceļa.
Efektīvāka resursu izmantošana ir viena no tām fundamentālajām strukturālajām pārmaiņām, kas nepieciešama mūsu ekonomikā. Ja to īstenot neizdosies, diemžēl nākamajām paaudzēm pašreizējā ekonomikas krīze liksies tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kas būs jāpiedzīvo šīm paaudzēm.
Eiropas Komisijas Ceļvedis resursu efektīvai izmantošanai Eiropā atrodams vietnē:
http://ec.europa.eu/environment/resource_efficiency/index_en.htm