Viņš uzņem filmas, veido skaņas instalācijas, skulptūras, performances un strādā ar tekstu. «Manas izstādes ir kā filmas, tām ir līdzīga uzbūve - noteikts temporitms, ilgums, kadru vai darbu secība. Varu salīdzināt ekspozīciju arī ar mūziku - izstādei ir partitūra, tā attīstās un izvēršas laikā un telpā,» stāsta mākslinieks, kas eksperimentē ar izstādes formātu un dramaturģiju, mēģinot noturēt skatītāja uzmanību.
Parīzē dzīvojošais Filips Parreno dzimis Orānā Alžīrijā 1964. gadā. Viņš aktīvi strādā kopš 80. gadu beigām. Mākslinieka darbs bieži tiek analizēts Attiecību estētikas kontekstā, šo terminu 90. gadu vidū ieviesa franču kritiķis un kurators Nikolā Burjo. Filipu Parreno saista draudzība un sadarbība ar citām Attiecību estētikas zvaigznēm: Rirkritu Tiravanižu, Pjēru Īgu, Dominiku Gonsalesu-Fersteri, Džeremiju Deleru, Laiemu Giliku, Duglasu Gordonu, Karstenu Helleru un citiem.
Franču mākslinieka slavenākais darbs - kopā ar Duglasu Gordonu veidotā filma Zidāns. XXI gadsimta portrets (2006). Leģendārā futbolista videoportrets tika uzņemts Madrides Real un Villareal spēles laikā, kad katru Zinedina Zidāna kustību no dažādiem rakursiem iemūžināja 17 kameras. Skatītāji neredz pašu spēli un nedzird fanus - 90 minūtes viņi redz tikai Zidānu un dzird tikai Zidānu, kā arī postroka grupas Mogwai speciāli šai filmai sacerētu mūziku (filma pieejama DVD).
Fikcijas un realitātes sinhronizācija
Londonas galerijā Serpentine skatāmās Filipa Parreno izstādes «redzamākā daļa» ir četras filmas, taču vēl ir skaņas, skulptūras un daži mazi knifi. Filmas nav garas (no divām līdz divpadsmit minūtēm), katra tiek demonstrēta savā telpā, turklāt nevis vienlaikus, bet cita pēc citas. Apmeklētāji pārvietojas pa galeriju, skaņas vadīti, - jāiet tur, kur tevi sauc skaņa, kas aizpilda un piepilda laiku un galerijas telpu starp filmu «seansiem». Skaņa ievilina un ielenc, pēc tam izzūd. Uz ceļa pie galerijas mākslinieks uzstādījis mikrofonus - šīs skaņas laiku pa laikam ieplūst izstāžu telpā, savukārt uz galerijas fasādes izvietoti skaļruņi, kas garāmgājējiem Kensingtonas dārzos ļauj sadzirdēt skaņas no galerijas.
Izstāžu telpas grīdā iemontētas skulptūras AC/DC Snakes (1995-2010), kas veidotas no adapteriem, pārejas spraudņiem un lampiņām. Pēc izstādes beigām AC/DC čūskas būs nopērkamas - pieejami 20 eksponāti, cena 2448 sterliņu mārciņas. Šie objekti ir elektrības un enerģijas vizualizācija, tie atgādina, ka bez elektrības nebūtu iespējama globālā komunikācija, taču dzīve bez elektroenerģijas, protams, ir iespējama, ko pierāda šā brīža situācija Latvijā.
Filipu Parreno galvenokārt interesē māksla, kas ir netverama, netaustāma, atmosfēriska un poētiska. Viens no iemesliem, kāpēc viņš nevēlas «apkrāmēties» ar objektiem, ir alerģija pret putekļiem. Filips dod priekšroku augstajām tehnoloģijām, tai mākslai, bildēm un skaņām, kas iet pa vadiem. Šajā mākslā viņš perfekti sinhronizē fikciju un realitāti. Aizkariem atveroties un aizveroties, mainās apgaismojums galerijas zālēs. Ja uzmanīgi izpētīsiet logus, uz tiem pamanīsiet elpas nospiedumus. Tas arī ir mākslas darbs. Federiko, 2008-2010, materiāls - skābe uz stikla. Elpas nospiedumu arī var iegādāties, viens no astoņiem autoreksemplāriem maksā 5875 sterliņu mārciņu. Šo darbu ir iedvesmojusi dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas māja.
Ko nav redzējis Kenedijs
Filmā No More Reality, la manifestation (1991) bērnu bars Nicā skandē lozungu «No More Reality!». Vecais Betacam ieraksts tika pārfilmēts ar mobilā telefona palīdzību - attēls un skaņa apzināti pasliktināti. Ko vēlas panākt šie kliedzošie bērni? Vai viņu entuziasms pārvērtīsies agresijā un vandalismā? Filma Zēns no Marsa (2003) ir pasakaini skaista un noslēpumaini meditatīva: nakts stundās bifelis iedarbina elektrības ģeneratoru, kas atrodas elegantā teltī, - darbība risinās Taizemē, kur šo telti uzbūvējis Filipa Parreno domubiedrs mākslinieks Rirkrits Tiravaniža. Elektrība, kuru ražo dzīvnieks, baro arī Filipa Parreno kameru, ar kuru tiek uzņemta filma. Nakts ainavu izkrāšņo ķīniešu gaismas laternas un lidmašīnas. Filmas fināls ir majestātisks, pateicoties hipijiskā un bohēmiskā dziesminieka Devendras Banhārta balsij, kura aizved skatītāju nākamajā telpā.
Filma 1968. gada 8. jūnijs (2009) raisa jautājumu «Kas te notiek?», ja jūs nezināt vēsturisko kontekstu, - tajā dienā nogalinātā senatora, ASV prezidenta amata kandidāta Roberta Kenedija līķis tika transportēts ar vilcienu no Ņujorkas un Vašingtonu, visa maršruta garumā pie dzelzceļa sliedēm pulcējās aptuveni miljons cilvēku, lai atvadītos no populārā politiķa. Filips Parreno savā filmā, kas tika uzņemta Kalifornijā, rekonstruē šo notikumu, balstoties uz aģentūras Magnum reportiera Pola Fasko fotogrāfijām, - Filipa Parreno kamera ir novietota uz ejoša vilciena vagona Kenedija zārka vietā. Sērotāji, kurus tēlo aktieri, skatās tieši kamerā, un filmas skatītāji redz to, ko nekad nav redzējis nogalinātais Roberts Kenedijs. Par galveno kļūst tieši «skatīšanās process».
Izstādi noslēdz Filipa Parreno jaunākā filma Neredzamais zēns (2010) - stāsts par ķīniešu puisi, kas nelegāli dzīvo Ņujorkas Čainataunā, kur viņu vajā paša iztēles radītie monstri un milzu zaķi, kuri slēpjas ielās, virtuvē un skapī. Gaisotni uzkurina grupas Godspeed You! Black Emperor mūzika. Mākslinieks uzsver, ka skaņa viņu interesē visvairāk. Filipam Parreno top kopējs projekts ar Pjēra Bulēza dibināto Parīzes Skaņas izpētes un sintēzes institūtu IRCAM - simfoniskais orķestris mēģinās atdarināt cilvēka balsi. Šo mūziku paredzēts atskaņot šogad Dublinā, savukārt izstāde Londonas galerijā Serpentine skatāma līdz 13. februārim.