Pirmām kārtām politiskajai kultūrai. Tas riņķa dancis ir tikai un vienīgi šo politisko lēmumu dēļ. Es uzskatu, ka lēmums aizliegt pulcēšanās brīvību 16. martā ir ar visdziļāko politisko dimensiju. Ja mēs analizējam no juridiskā viedokļa, tad nav ņemti vērā nevieni no iepriekšējos tiesas lēmumos norādītajiem argumentiem un atziņām. Otrkārt, domāju, ka runa ir arī par attieksmi pret sabiedrību. Kā piemēru varētu minēt pirmo pieteikumu, kas bija par pulcēšanos pie Laimas pulksteņa, nevis pie Brīvības pieminekļa. 10 sirmi kungi - nav pat svarīgi, kādu viedokli viņi gribētu paust, grib sapulcēties un atminēties kaut kādus savus notikumus. Šo 10 cilvēku dēļ tiek sacelta tāda ažiotāža, kas, manuprāt, ir pilnīgi lieka un nevajadzīga. Tas kārtējo reizi konfrontē un šķeļ sabiedrību.
Kas var būt arguments, lai nepieļautu pulcēšanās brīvību?
Sabiedrības drošība ir būtisks aspekts, bet tam būtu jābūt ļoti izanalizētam un pamatotam. Protams, ja pulcēšanās mērķis ir kurināt naidu, agresiju vai slavināt, piemēram, nacismu vai kādas citas lietas, kas nav pieļaujamas, tas būtu arguments, lai neļautu pulcēšanās brīvību.
Sanāk, ka jūs iemetāt akmeni arī RD vadības un Saskaņas centra dārziņā?
Es nezinu, kādai partijai piederīgs ir izpilddirektora pienākumu izpildītājs, bet, ja mēs raugāmies uz RD un tās vadību, kas ir pozīcijas partiju deputāti, tad jā, tas ir politiskās kultūras jautājums.
Lūdzāt RD vadībai līdz 12. martam sniegt skaidrojumu, kas ir pamatojums, lai liegtu pulcēšanās brīvību. Vai esat saņēmis?
Saņēmām Rīgas mēra vēstuli, kas ir kā starpatbilde, ka mūsu lūgums ir nodots izpilddirektora pienākumu izpildītājam. Manuprāt, tas arī liecina par attieksmi pret cilvēktiesībām, par attieksmi pret sabiedrībā būtiskiem jautājumiem un mēģinājumu izvairīties no neērtu jautājumu risināšanas.
Pēdējos mēnešos medijos redzama tiesībsarga pozīcija daudzos jautājumos, kas ir sabiedrības un mediju interešu degpunktā. Bet cik lielā mērā jūs esat bijis proaktīvs un pats izcēlis jautājumus, kas bijuši apslēpti sabiedrības acīm, bet ne mazāk svarīgi?
Pirmais un galvenais ir bērnu tiesības, konkrēti - runāju par bērniem bērnunamos. Vismaz līdz es stājos šajā amatā, šī tēma nav skarta vispār. Mēs aizmirstam par mūsu bērniem, aizmirstam par tiem, kas atrodas apstākļos, kuros mēs jau viņiem iekodējam kaut kādu nākotni. Ja runājam, ka iedzīvotāji ir galvenā šīs valsts vērtība, tad ir jāmaina attieksme pret jautājumu «bērni bērnunamos», lai nodrošinātu bērniem ģimenisko vidi.
Kas līdz šim ir darīts šajā jautājumā, un kas būs jūsu nākamie soļi?
Gribu uzteikt biroja kolēģus, jo bērnu tiesību joma iekšēji bijusi prioritāra, bet nav bijis informācijas uz āru. Ir apkopoti diezgan daudzi prakses materiāli, monitoringa vizītes un visa problemātika. Izveidota ļoti laba, cieša sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, tieši runājot par bērnu tiesību jomu. Ir konkrēti, labi priekšlikumi šajā jomā, kas būtu jāveic, lai izmainītu situāciju, lai mēs pakāpeniski pārietu no bērnunamiem uz ģimenisko vidi. Tas nozīmē, ka ir jāstiprina profesionālais audžuģimeņu institūts.
Vai jums ir reālistiska vīzija, ka mums pārskatāmā nākotnē nav bērnunamu?
Tas būtu virsmērķis, ka pārskatāmā nākotnē, kad mums kāds pajautā: «Vai jums ir bērnunami?» - «Nē, mums nav bērnunamu, mums ir profesionālas audžuģimenes.»
Kādi ir pašreizējie secinājumi no jūsu aptaujas par to, cik vecākiem izmaksā bērna skološana?
Secinājums ir tāds, ka vidējā izglītība nav bezmaksas. Līdz šim neesmu saņēmis nevienu skaidrojumu par to, kā tiek nodrošināta obligātā pamatizglītība ar nosacījumu, ka vecākiem nav līdzekļu ne mācību grāmatu iegādei, ne transporta izdevumu segšanai. Šonedēļ nosūtīsim vēstules visām pašvaldībām, lai noskaidrotu gan par finansējumu, gan procedūrām, kā katra pašvaldība nodrošina izglītības pieejamību. Kad būsim apkopojuši visu informāciju, mēs informēsim valdību par priekšlikumiem, kas būtu jāmaina. Viens jau ir skaidrs - valdībai un parlamentam ir pilnīgi precīzi jāpasaka, ko finansē valsts un kas ir tās lietas, kur jāpiedalās vecākiem.
Kas ir bezmaksas izglītība?
Redziet, Somijā bezmaksas izglītība nozīmē to, ka tiek apmaksāts līdz pat pildspalvai.
Bet, vai šobrīd Latvijā ir skaidri noteikts, kas ir bezmaksas izglītība?
Nē, šobrīd tas nav noteikts. Patiesībā tas ir skaidri pateikts Satversmē, fundamentāli pateikts. Bet tālāk ir diezgan liela rīcības brīvība.
Un kas tiesībsarga izpratnē ir bezmaksas izglītība?
Pašlaik ir grūti komentēt, kā vajadzētu būt, jo esmu izveidojis konsultatīvo padomi par izglītības pieejamību un domāju, ka mēs nonāksim līdz secinājumam un priekšlikumam, kas tad būtu bezmaksas izglītība. Ideālā variantā - kāpēc tad neņemam viens pret vienu Somijas piemēru?
Esat uzsvēris jautājumu par veselības aprūpes pieejamību ieslodzījuma vietās, par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bet vai pievēršaties jautājumam plašākā mērogā - par veselības aprūpes pieejamību visiem?
Šobrīd tas nav bijis manā stratēģijā kā prioritārais jautājums. Bet pastāv iespēja, ka nākotnē pie tā jautājuma būs jāķeras klāt un jārisina.
Drīzumā Rīgā plānots praids. Lasot jūsu darbības stratēģiju un intervijas medijos, šķiet, ka apiets seksuālo minoritāšu jautājums…
Tā ir pulcēšanās brīvība. Līdzīgi kā ar 16. martu vai jebkuru citu datumu, neredzu problēmas, kādēļ cilvēki, kas vēlas realizēt pulcēšanās brīvības principus, nevarētu pulcēties.
Vai ir pamats runāt par seksuālo minoritāšu diskrimināciju?
Tas, ar ko birojā ikdienā saskaramies, - atsevišķos gadījumos, iespējams, ir saskatāma diskriminācija uz seksuālās orientācijas pamata. Bet varu teikt tikai par atsevišķiem gadījumiem, nevaram runāt par sistēmisku un dziļu problēmu.
Praidā piedalās arī cilvēki, kas vēlas atbalstīt seksuālās minoritātes cīņā pret diskrimināciju. Piemēram, Ziemeļvalstīs tā varētu būt norma, ka tiesībsargs piedalās. Vai jūs arī varētu pievienoties šim gājienam?
Visticamāk, nē. Ziemeļvalstīs ir daudz dažādu normu, bet nedomāju, ka tas ir arguments man kaut kā pārkārtot dienas plānus un piedalīties pasākumā, kurā es neesmu plānojis piedalīties. Neatkarīgi no tā, vai esmu tiesībsargs, tā ir mana brīva izvēle - piedalīties kādā pasākumā vai ne.
Ja cilvēkiem, kuri piesakās darbā ne tikai apkalpojošā sfērā, prasa krievu valodas zināšanas, vai tā ir diskriminācija?
Diskriminācija tā būs tad, ja prasība pēc valodas zināšanām, vienalga, vai tā būtu krievu, angļu, japāņu vai kāda cita [valoda], ir bez objektīva un pietiekama pamata.
Ja es vēlos pieteikties darbā par galdnieku, bet man prasa krievu valodas zināšanas…
Grūti spriest, kāds tam varētu būt pamatojums un leģitīmais mērķis. Valsts valoda ir latviešu valoda, un prasīt kaut ko citu, ja nav objektīva un pietiekama pamatojuma, manuprāt, tur ir saskatāmas diskriminācijas pazīmes.
Politika.lv organizētajā diskusijā eksperti pārmeta jums autoritātes trūkumu. Kā pats uzskatāt - vai jums ir autoritāte?
Vispirms būtu jājautā, kas ir tie eksperti. Vai viņi ir iedomājušies, ka ir eksperti, vai tiešām ir eksperti? [..] Kā jums šķiet, vai Apsīša kungs bija autoritāte? Viņš bija Augstākās tiesas tiesnesis, Satversmes tiesas tiesnesis, profesors, tiesību doktors. Vai jums ir kāds secinājums, cik efektīvi strādāja birojs ar juristu autoritāti biroja vadītāja amatā? Domāju, ka mēs varam neturpināt par autoritātēm vai to, kā es to vērtēju, jo galvenais ir, kā sabiedrība vērtē. Dodam laiku sabiedrībai un politiķiem saprast, kas ir tiesībsargs, tā funkcijas.
Vai tad nav saiknes - jo lielāka tiesībsarga autoritāte, jo labāki darba rezultāti?
Mēs runājam par nesalīdzināmām lietām. Apsīša kungs: tiesību doktors, augstākās raudzes jurists, autoritāte juristu aprindās - bet darba rezultāti, visticamāk, bija nepietiekami.
Kā panākt, lai tiesībsarga viedokli ņem vērā?
Mums ir diezgan tāls ceļš ejams. Ja mēs skatāmies uz attīstīto valstu pieredzi, tas nenotika vienā gadā vai piecos, bet gan gadu desmitos tiesībsarga institūcija tika nostiprināta, sabiedrība to uztvēra un saprata, politiķi vērtēja un ieklausījās. Protams, tiesībsarga darbam jābūt intensīvākam, plašākam, skarot visu Latvijas teritoriju. Otrs - laikam ritot, mainoties politiskajai kultūrai, mainīsies arī izpratne par tiesībām, it īpaši attieksme pret cilvēktiesībām.
Esat paudis nostāju daudzos jautājumos, bet medijos tas salīdzināts ar šaušanu uz zvirbuļiem ar lielgabalu. Proti, ka vajadzētu vairāk fokusēties uz konkrētām prioritātēm...
To droši vien jautājiet tiem, kas pauda viedokli. Es katrā ziņā esmu pret vardarbību, un jūs teicāt «šaušanu uz zvirbuļiem». Es esmu kategoriski pret šaušanu pa jebkādu dzīvu radību. Man ir stratēģija, man ir izvirzītas prioritātes ar mērķi signalizēt sabiedrībai un politiķiem, ka, lūk, ir jomas, kurām mēs īpaši pievēršam uzmanību. Protams, ideālā variantā būtu jānosedz pilnīgi viss tiesību spektrs.
Kā vērtējat savu progresu zināšanās par cilvēktiesībām?
Es domāju, ka progresīvi.
Nopietns progress?
Un kā jūs domājat?
Pirms gada jūsu izvirzīšanas process bija visai neskaidrs. Vai to, ka izvirzīšana bija tāda, izjūtat kā traucēkli?
Tas manā darbā traucē, jo diezgan bieži saskaros ar to, ka, ja virzu kādu no sociālekonomiski jūtīgajiem jautājumiem, tad ir dzirdami dažu politiķu izteikumi - jā, protams, Jansons strādā opozīcijas labā. Savukārt, kad es strādāju pie jautājumiem, kas apstākļu sakritības dēļ ir saistīti ar nacionālajiem jautājumiem, tad opozīcijas politiķi saka - protams, viņš strādā kaut kādu citu politiķu labā. Te mēs atkal nonākam pie politiskās kultūras. Manuprāt, ja amatpersona ir ievēlēta, tad ir jāļauj strādāt atbilstoši tam, kā tas ir likumā noteikts. Politiskā dimensija ir vienkārši jāaizmirst, ja vien kāds var pierādīt, ka ir kāda tieša politiska ietekme uz manu darbību.