Smagu spēli treneris gan bija paredzējis. Viņam labā atmiņā noteikti bija 1997. gada (4:5) un 1998. gada (1:1) spēles, kad Oļegs laukumā, nevis uz soliņa mocījās ar itāļiem. «Ejiet paši uz ledus un apspēlējiet, ja jums tas tik viegli no malas izskatās,» vēl šobrīd ausīs skan Znaroka dusmīgi izteiktā frāze 1998. gada pavasarī Bāzelē.
Spēle Manheimā izvērtās nervoza, taču nevarēja nepamanīt, ka Latvijas izlase tomēr ir klasi pārāka. Gaitenī pēc spēles sastaptais hokeja treneris Gunārs Krastiņš to tikai apstiprināja, teikdams: «Es nezinu, kam bija jānotiek, lai Latvija zaudētu!»
Tomēr pārākumam «uz papīra» (būtībā KHL pret Itālijas līgu) un laukumā varēja būt nulles vērtība, ja spēlētāji turpinātu izšķērdēt vārtu gūšanas iespējas, kā tas notika pirmajā un otrajā periodā. Pašpārliecinātība, meistarības un sapratnes trūkums vai arī atbildības nasta? Pirmo pieņēmumu gribas atmest uzreiz, jo spēlētāji ļoti labi apzinājās spēles nozīmīgumu. Uz meistarības trūkumu paškritiski norādīja Mārtiņš Karsums, un zināma daļa patiesības viņa teiktajā diemžēl ir. Redzot, kā NHL spēlētāji atrod mazāko spraugu, pa kuru ripai ielidot vārtos, pie metienu precizitātes būtu vēl daudz jāstrādā, tāpat kā pie sapratnes laukumā. Vismaz Džeriņa maiņai noteikti. Arī atbildības nastu, spēlējot no pirmā numura pozīcijām, jācenšas novelt no pleciem, citādi nākamreiz atkal gaidāmas mocības ar elites grupas lejasgala komandām, kuras objektīvi tomēr ir vājākas par Latviju.
Sapnis par ceturtdaļfinālu vēl nav izsapņots.