Ginta Bērziņa rokraksts kino pazīstams un profesionāļu augstu novērtēts kopš 90. gadu sākuma (daudzu režisores Lailas Pakalniņas filmu, Viestura Kairiša Tumšo briežu u. c. filmu operators), kopš 1993. gada autors piedalās fotoizstādēs. Absolvējis VGIK (Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūts Maskavā), savulaik mācījies pie fotogrāfa Andreja Granta.
Nopietnība un tradīcija
Jaunākā izstāde kārtējo reizi pierāda, ka Gints Bērziņš fotogrāfijā pārliecināti kopj savu rokrakstu, savu redzējumu. Pilnīgi noteikti tas atšķirams no citiem aktuāliem fotoprojektiem. Ginta Bērziņa fotodarbiem piemīt zināma nopietnība. Tā attiecas gan uz darbu saturu, gan to izpildījumu - izstāde atgādina par mūsdienu fotogrāfijā samērā reti sastopamu medija «tīrību». Fotodarbi ir kvalitatīvi, rūpīgi izgatavotas sudraba želatīna kopijas, atbilstoši noformētas.
Izteiksmīgāko izstādes darbu žanriskā piederība saistāma ar ainavu, iecienītu mūsdienu fotogrāfijā ar pamatīgu tradīciju mākslas vēsturē. Ainava kā patstāvīgs žanrs Eiropas tēlotājmākslā attīstījusies septiņpadsmitajā gadsimtā, īpaši holandiešu glezniecībā, šajā laikā arī ieviests ainavai tik piemērotais horizontālais gleznas formāts. Uz to savā ziņā atsaucas Ginta Bērziņa izvēlētais panorāmiskais kadra formāts, kas organiski atbilst autora kompozīcijas izjūtai. Tomēr šīs fotogrāfijas nav ainavas burtiskā nozīmē - tie ir ainavas fragmenti, darbos lielākoties nav izcelta perspektīva, nav izmantota klasiska ainavas kompozīcija. Darbu fragmentārās kompozīcijas un formāts var raisīt asociācijas ar kinokadru. It kā kamera būtu apturēta rāmā, slīdošā kustībā, kas iepazīstina ar notikuma fonu, un jau pēc dažām sekundēm ieraudzīsim intrigas atrisinājumu, kuru autors mierīgi atstājis ārpus kadra.
Prieka avots estētam
Asociācijas ar vēsturisku tradīciju raisa arī Ginta Bērziņa darbu nosaukumi. Tajos autors identificē vietu, kurā uzņemts kadrs, - Krima, Roma, Ēdole, Parīze u. c. Pirms fotogrāfijas izgudrošanas dažādu skaistu un kultūrvēsturiski nozīmīgu vietu skatus - gleznas - no sava izglītojošā Grand Tour (jeb Lielā ceļojuma) mājās pārveda Eiropas jaunie aristokrāti. Šajā žanrā būtiski, lai skats acumirklī būtu pazīstams - lūk, Roma! Savukārt Ginta Bērziņa darbi un to nosaukumi rada paradoksālu iespaidu: lai arī nosaukums norāda uz konkrētu punktu pasaules kartē, fotogrāfijā nekāda «norādīšana» nenotiek, kā par spīti semiotiķu centieniem pierādīt, ka fotogrāfija allaž «norāda».
Ginta Bērziņa fotodarbos nesastapt pazīstamus, raksturīgus pilsētu skatus. Honkongā, Tūjā, Berlīnē un citur Gints Bērziņš atradis «savas» vietas, visīstākās ne-vietas (kā Robertam Smitsonam). Lielākoties - neidentificējami parku, apstādījumu nostūri, kuros īstenā romantisma garā sastopas skaistais un biedējošais. Pamestība, vientulība, mežonīgas dabas patvaļa - vietas, kurās izsmalcinātam estētam rast neizsmeļama prieka avotu. Arī nedaudzie interjeri un cilvēka kultivētās vides fragmenti (baseins, telts) turpina to pašu motīvu.
Spriedzes elements
Gints Bērziņš, par saviem fotodarbiem runājot, pieminējis «aizdomīgu, maģisku noskaņu» (intervijā Janai Kukainei, Foto Kvartāls, nr. 2 (22), 2010). Aplūkojot darbus izstādē vienu pēc otra, horizontālajos kadros ietvertie ainavu un interjeru fragmenti var radīt sajūtu, ka te kaut kas notiks vai noticis. Kā tas panākts? Autoram svarīga kompozīcija - katram objektam sava nozīme, attiecības ar citiem objektiem. Koku stumbri un lapas, cilvēka darbības pēdas - visi elementi kaut ko nozīmē. Par kaut ko vēsta atspulgi, ēnas, lapotnes un zaļumu tekstūra. Šur tur aiz kokiem vai krūmiem pavīd kāds garāmgājējs (arī fragmentāri). Tās ir fotogrāfijas, kurās apmaldīties, iespējamo notikumu meklējot (kā Mikelandželo Antonioni filmā Fotopalielinājums, uz kuru Gints Bērziņš atsaucies).
Kopumā Vietas, kurās es nefilmēšu rada priekšstatu par pārdomātu darbu. Izstādei piemīt smalkums, tās vēstījums ir diskrēts - šī nav izstāde, kas notriec no kājām, bet gan aicina izpētīt, izbaudīt, iejusties. Izstādi veido divdesmit četri fotodarbi, un izlase ir pārliecinoša, kā labi pateikts un laikā pabeigts teikums.