Pa ceļam der apstāties un padomāt: kā tas nākas, ka vienas skolas un gandrīz vai vienas paaudzes (dāmai, kā pieklājas, gadu skaitu apaļojot uz leju, kurpretī kungam mazliet uz augšu) mākslinieki izvēlējušies tik dažādas pieejas glezniecībai, un ko, interesanti, ar to iesāks nākamo paaudžu mākslas vēsturnieki, kuriem vajadzēs atrast kādas «laikmetam raksturīgās iezīmes» un stilistiskus kopsaucējus. Atbilžu meklēšana jau tagad sagādā grūtības ne vienam vien kuratoram centienos saskatīt kopīgas tendences mākslas nozarē, kura acīmredzami rāda pieaugošu aktivitāti, bet patur noslēpumā virzības vektoru. Pagaidām nākas apmierināties ar vērojumu, ka esam liecinieki savdabīgai izturības pārbaudei, kurā rezultātu izšķirs personību spēja saglabāt konsekvenci izvēlētajā stilā un atrast tajā arvien kaut ko jaunas uzmanības vērtu.
Savaldītā spoguļpasaule
Vineta Kaulača pagājušās desmitgades sākumā pievērsās labi aizmirstam, lai gan latviešu mākslā kādreiz jau izmēģinātam virzienam - fotoreālismam (70. gados to īslaicīgi piekopa Miervaldis Polis un Līga Purmale). Jaunākajos ciklos Telpas un Paātrinājums viņa parādās jau kā individuāli izkoptas tēlu sistēmas pārvaldniece, lai gan vēsturiskās stila ietekmes izpaužas plašā amplitūdā - no romantizētām pilsētas ainām ar saskatāmu nostalģisku veltījumu impresionistiem, piemēram, rietošas saules un sarkanu lukturu izgaismotā stacija, līdz fotoreālisma hrestomātiskajai apsēstībai ar atspoguļojošu virsmu radītiem optiskiem efektiem. Kaulača tos lielā koncentrācijā atradusi metrostaciju pārejās un eskalatoru «caurulēs», kur pilnībā pazūd virsmu materialitāte un plakņu lokālās krāsas, dodot vietu nebeidzamai atspoguļotu līniju un laukumu ņirbai. Māksliniece spēj tai ne tikai izsekot un visu gleznieciski savaldīt, radot pārliecinošu telpas ilūziju, bet arī atrod vienojošu vispārinātu noskaņu. Viņas attieksme pret «spoguļpasaules» realitāti ir it kā reģistrējoši «vēsa», kā tas piedien izvēlētajam stilam un krāsu gammai, tomēr rada vielu arī poētiski rezignētam traktējumam. Attēlotajās «telpās» viss pastāv savstarpējā atkarībā, bet nav nekā «dabiska», nepārprotama, izņemot vērotāja atsvešināto skatienu. Izstāde ir visādā ziņā pārdomāta un atstāj monolītu iespaidu.
Par ko dusmas?
Gluži pretēja aina paveras Otto Zitmaņa izstādē. Atbilstoši nosaukumam Otto dusmas bezkaislīga objektivitāte autoram nav bijusi ne prātā, jo to visu aizpildījuši emocionāli afekti. Attiecīgi izvēlēti izteiksmes līdzekļi: kontrastainas krāsas, enerģiski otas triepieni, kas uz audekla veido groteskas, deformētas sieviešu figūras it kā sairstošā, sašķobītā vidē. Par vērojumu un tā reģistrāciju nevar būt ne runas, jo šaušalīgie tēli un darbu sižeti diez vai ir iedomājami realitātē, visticamāk, tie skatāmi tikai mākslinieka iztēlē. Pret ko vērstas Otto dusmas? Aizliegums lietot divus «t» vārda rakstībā vien nevarētu būt iemesls. Ticamāk, ka konfliktu pilnās gaisotnes cēloņi definējami kā «attiecību problēmas», ko tikai mazliet intelektualizē darbu paraksti: Redzi manī sevi, Tā mīl latvieši. Tomēr tieši skatītājā raisīto emociju amplitūdas šaurība līdz ar izkāpinātajiem sižetiem un mākslinieka nepārtraukti enerģisko žestikulāciju rada vēlmi vizuālo vēstījumu uztvert distancēti.
Abas izstādes, skatītas reizē, liek apšaubīt stereotipus, kādi valda par «vīriešu» un «sieviešu» mākslu, piedēvējot pirmajai racionālu objektivitāti iepretī otras it kā spontānajām jūtu izpausmēm. Iespējams, tieši spēja iesaistīties ārpus mākslas telpas pastāvošās diskusijās, kurai pakārtota izteiksmes stilistika, ir viena no «jaunās» latviešu glezniecības valdzinošākajām īpašībām.