Viegli un aizraujoši
Izrāde ir interesanta, un to ir viegli un aizraujoši skatīties - publika smejas vienā baltā gabalā, un aktieri saviem tēliem atraduši traģikomiskas šķautnes, ļaujot uz saviem varoņiem palūkoties kā uz neviennozīmīgiem cilvēkiem. Tomēr aiz šķietamā viegluma šoreiz režisors ielicis daudz sarežģītāku uzdevumu skatītājiem nekā citām kārtām, kad skaidra viņa paša attieksme pret lugas ideju un acīmredzama viņa līdzjūtība pret varoņiem, atkal un atkal no jauna uzsverot, ka dzīve ir tik sarežģīta un cilvēks tik determinēts savā gaitā, ka palīdzēt var tikai mīlestība - un ne tikai kā intīmas divu cilvēku jūtas, bet mīlestība pret jebkuru dzīvu būtni. Šoreiz Deičs aiz labticīgajiem un draudzīgajiem mazpilsētas iedzīvotājiem, kuri labprāt sapulcējas pie dr. Stokmaņa saviesīgās pusdienās, jūt cits cita klātbūtni dzīvē un darbā tik cieši, ka labprāt sadarbojas, pat līgavu nolūko savas kopienas iekšienē (Hovstā interese par piemīlīgo, bet sava tēva drosmes cienīgo meitu Ingas Siliņas interpretācijā) un jebkuru jaunumu, kas rodas vienā mājā, pārvērš par visas pilsētiņas notikumu, saredz cilvēka duālo dabu un to arī atklāti parāda.
Šoreiz režisors neaplūko cilvēku kā indivīdu, bet kā sabiedrības daļu, un izrādās, ka cilvēks, kas dzīvo sabiedrībā, ir tik cieši pakļauts pašu radītiem, bet vienlaikus anonīmiem likumiem, ka zaudē individuālo seju un pārvēršas par... pilsoni. Organizēta bara sastāvdaļu, kas apzinās savu spēku un realizē noteiktu varu. Visi, kas pirms tam sēdējuši pie Stokmaņa galda, - Imanta Strada dzelžaini loģiskais un uzmanīgais vietējās avīzes redaktors Hovstā (ievērības cienīgs aktierdarbs), Ingus Kniploka avīzes līdzstrādnieks Billings un Aigara Apiņa groteskais tipogrāfs Aslaksens - aši vien uztausta spēku samēru starp dr. Stokmani un Jura Žagara atveidoto dr. Stokmaņa brāli pilsētas pārzini Pēteri Stokmani (šai lomā arī Agris Māsēns) un nostājas Pētera pusē. Bet ne šī izšķiršanās, ko un kāpēc aizstāvēt, ir tik svarīga, cik pilsētas «elites» izvēlētā leksika - viņi «pārstāv» sabiedrības intereses, viņi «zina», kas pilsētiņai nāks par labu, viņi «jūt» misiju uzņemties atbildību par nesaprātīgā dr. Stokmaņa tālāko dzīvi un kļūt par morālu atbalstu Pēterim Stokmanim. Viņi runā izmeklētās frāzēs, kas ne ar ko neatšķiras no šodienas varasvīru terminoloģijas, un doktors Stokmanis, kurš apelē pie cilvēku veselā saprāta, sastopas ar situāciju, ka «sabiedrības vairākuma viedoklis» ir stiprāks par veselo saprātu, ka taisnība ir tam, kuram ir vara, nevis tam, kurš runā taisnību.
Klasikas aktualizācija
Šai brīdī klasika pārvēršas par mūsdienu dramaturģiju (arī Ivara Novika scenogrāfijā organiski respektēti abi laiki - XIX gs. beigas un šodiena), jo konflikts starp oficiālo viedokli, kurš tiek veidots masu medijos, un patiesību vai reālo apdraudējumu jebkurā no jautājumiem ir aktuāls ne tikai autoritārā, bet vēl jo vairāk demokrātiskā valstī, par ko katrs no mums, visticamāk, ir pārliecinājies. Te Feliksam Deičam atzinība par tēmas aktualitātes definēšanu, tomēr, manuprāt, pirmizrādes vakarā zināma disharmonija bija starp tēmas teorētisko uzstādījumu un tās praktisko realizāciju. Juris Žagars pilsētas pārziņa lomā opozicionāro viedokli brālim pauda jo minūti, jo mierīgāk, loģiskāk un pārliecinošāk. Žagars pilsētas pārzini nospēlēja kā tik autoritatīvu personību, ka tajā nevar neieklausīties (te es domāju pilsētiņas iedzīvotājus), līdz ar to starp viņa vārdiem saskatīt vēlmi glābt savu ādu un cīņu par savām interesēm ir gandrīz neiespējami, ja pretī nestājas tikpat drosmīgs un gudrs cilvēks, kurš prot pamatot savu viedokli un spēj panākt, lai dzird arī viņu. Protams, gan lugā, gan izrādē tāds potenciāli ir tikai viens cilvēks - Pētera Stokmaņa brālis doktors Toms Stokmanis. Cilvēks, kurš pilsētas iedzīvotāju sanāksmē tiek pasludināts par tautas naidnieku. Zinātnieks, kurš izpētījis paša dibinātās peldiestādes (mūsdienu leksikā - kūrorta) dziedniecisko ūdeņu kaitīgo sastāvu un uztver šo atklājumu nevis kā apdraudējumu pilsētas iedzīvotāju dzīvei (pilsētas vienīgie ienākumi saistīti ar kūrvietas infrastruktūru un ekspluatāciju), bet kā pētījuma daļu, iespēju zinātnieka cienīgi atzīt savu kļūdu un meklēt, kā to labot. Tikpat aizrautīgi, kā (pirms lugas sākšanās) atklājis ūdens dziednieciskās īpašības, Stokmanis atklāj arī sliktās, tikai šis atklājums negaidīti viņu iemet nākamā pētījuma objektā - sabiedrībā. Režisors kopā ar dr. Stokmaņa lomas tēlotāju Tālivaldi Lasmani pirmām kārtām ķēries pie Stokmaņa aizrautīgās dabas atklāšanas, meklējot spilgtas krāsas zinātnieka raksturā un konfliktu veidojot starp īpatnu cilvēku, kas darbojas gluži mākslinieciskā azartā, un pragmatisko pasauli, bet šis pretnostatījums, kaut arī izklaidē publiku, ir vienkāršāks nekā dzīve mums apkārt. Manuprāt, šais pašās iestudējuma koordinātās iespējams iet soli tālāk - panākt to biedējošo stāvokli, kad cilvēks nevis ir īpatns, bet tiek padarīts par «īpatni» sabiedrības acīs, jo tā ir vieglāk ar viņu tikt galā. Vai gan šādas situācijas mēs nespējam it viegli atsaukt atmiņā no savas dzīves - tu ej ar savu patiesību, izvēlies visnosvērtāko intonāciju un pārdomātākos argumentus, bet tavs pretinieks skatās tev pretī, smaida un uzskata par atbildes necienīgu, tāpēc ka aiz viņa ir vara un sabiedrības (augstākās, tās, kuras spēkos ir ko noteikt) «valdošais viedoklis». Un tu vari sisties kā forele pret ledu.
P. S. Tomēr ir motīvs, uz kuru Deičs no izrādes izrādē turpina paļauties, proti, mīlestība ģimenē - šoreiz Ineses Ramutes uzticamā Stokmaņa kundze Katrīne.