Mums parādu nav un 2014. gadu noslēdzām ar peļņu 142 000 eiro apmērā. Ja runājam par to, kādā mērā mēs izpildām valsts pasūtījumu jeb tā saukto kvotu, jāteic, ka esam samazinājuši stacionēto pacientu skaitu, daudz lielāku akcentu liekot uz ambulatoro aprūpi. Līdz ar to mēs stacionējam mazāk pacientu, nekā mums līgumā ir noteikts, taču mums ir būtisks ambulatoro pacientu skaita pieaugums. Mēs dzīvojam ar sabalansētu budžetu, netērējam vairāk kā nopelnām. Taču mēs rēķinām, ka šogad peļņa būs mazāka nekā pērn, jo esam paredzējuši veikt lielākus ieguldījumus. Tie ir saistīti gan ar pacientu aprūpes kvalitātes uzlabošanu, gan personāla algu pieaugumu.
Slimnīcu vadītāji tradicionāli ir apgalvojuši, ka valsts paliek slimnīcām parādā, jo nesamaksā pilnu cenu par pakalpojumiem. Kā tas ir jūsu gadījumā?
Ja mēs runājam par pakalpojumu tarifiem, tie ir zemāki par pakalpojumu pašizmaksu. Turklāt vislielākās šķēres izveidojas tieši attiecībā uz sarežģītākajiem un dārgākajiem pakalpojumiem. Taču mēs to kompensējam ar to, ka, kā jau minēju, aizvien vairāk pacientu ārstējam ambulatori. Līdz ar to mēs ietaupām stacionēšanai paredzētos līdzekļus. Jāuzsver, ka stacionārie pakalpojumi, protams, izmaksā dārgāk nekā ambulatorie.
Kā jūs vērtējat jauno slimnīcu finansēšanas modeli, kas tiek piesaistīts diagnožu skaitam. Veselības ministrija apgalvo, ka tas būs daudz taisnīgāks par pašreizējo.
Es esmu šā modeļa atbalstītāja, taču ar noteikumu, ka tarifs nosedz visas reālās pakalpojumu izmaksas. Ja tā notiek, jaunais modelis tiešām ir taisnīgāks, jo ņem vērā atšķirības starp dažāda tipa slimnīcām - valsts, reģionālajām un aprūpes slimnīcām.
Uz kādu budžeta finansējumu cerat nākamajā gadā?
Ja tas paliktu šā gada līmenī - 34 miljoni eiro -, mēs varētu nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumus.
Kādas ir jūsu budžeta lielākās izdevumu pozīcijas?
Personāla atalgojums, medikamenti un vienreizlietojamās medicīniskās lietas, kā arī mums ir kredītsaistības.
Ko praksē nozīmē jūsu minētā pacientu novirzīšana uz ambulatoro aprūpi?
Jāsāk ar to, ka pacienti pie mums nonāk divējādi - vai nu plānveidā, vai neatliekami. Plānveida pacienti jau ir izvērtēti, taču tos pacientus, kas pie mums nonāk paši vai tiek atvesti ar ātrajiem uz uzņemšanu, mūsu speciālisti izvērtē - vai viņi ir jāstacionē un nepieciešama diennakts aprūpe vai pietiek ar ambulatoru ārstēšanu dienas centrā. Kādreiz, manā jaunībā, pacientu, lai izmeklētu, ievietoja stacionārā, kur vienu dienu notika viens izmeklējums, otru dienu - cits utt. Pašlaik gana daudziem pacientiem stacionēšanu nenozīmējam, viņi atrodas mājās un nāk tikai uz noteiktajiem izmeklējumiem, jo viņiem nav nepieciešama diennakts aprūpe.
Ambulatorā aprūpe ir ļoti piemērota Rīgas bērniem, bet mazajiem pacientiem no laukiem ir teju nereāli katru dienu izbraukāt uz Rīgu uz vienu izmeklējumu vai kādu citu manipulāciju.
Pilnīgi piekrītu. Ja bērns ir no laukiem un viņam nepieciešami vairāki izmeklējumi, mēs viņu stacionējam. Protams, tādējādi mēs savā ziņā pildām arī sociālo funkciju. Ideālā gadījumā pie slimnīcas būtu dienesta viesnīca, kur pacienti un viņu vecāki varētu pārnakšņot. Izmaksas varētu segt, piemēram, pašvaldība. Šādu dienesta viesnīcu pie slimnīcām finansēšanas modeļi var būt dažādi.
Kāds ir vidējais bērnu stacionārā pavadītais laiks?
Tās vidēji ir 5,3 dienas. Taču ir arī pacienti, piemēram, onkoloģiskie, kuri pie mums pavada vairākus mēnešus.
Kā jūsu slimnīcā ir ar rindām, pie kuriem speciālistiem tās ir vislielākās? Kā ir ar rindām uz plānveida operācijām?
Patlaban lielākās rindas mums ir pie kardiologiem, īpaši uz ehokardiogrāfijas izmeklējumiem, pie acu ārstiem un uz rehabilitāciju. Pie kardiologiem rindas ir četri pieci mēneši, uz rehabilitācijas pakalpojumiem - visa gada garumā. Mēs esam ieviesuši tādu kārtību, ja ģimenes ārsts sazvanās un izrunājas ar attiecīgo speciālistu, kopīgi tiek izvērtēts gaidīšanas laiks, un primārajos gadījumos ir atvēlēts ātrāks laiks. Jo speciālistu sarunā ir vieglāk noteikt, cik steidzams ir konkrētais izmeklējums. Rindas pie kardiologiem un acu ārstiem ir izveidojušās tāpēc, ka mums šo speciālistu trūkst. Vēl viena iespēja tiem pacientiem, kuriem noteiktais gaidīšanas laiks pie speciālista šķiet par ilgu, ir doties uz konsultāciju pie mūsu slimnīcas pediatra, kurš izvērtēs katru konkrēto gadījumu un to, cik ilgi var gaidīt rindā. Ja runājam par operācijām, mums ir kvotētas kardioloģiskās operācijas, mugurkaula operācijas. Taču mums rindas ir daudz mazākas, nekā tās ir pieaugušajiem uz šāda veida operācijām.
Cik lielu īpatsvaru jūsu budžetā ieņem maksas pakalpojumi, kā tiek noteiktas to cenas? Vecāki nereti sūdzas, ka tās ir pārāk augstas.
Maksas pakalpojumu īpatsvars mūsu budžetā ir tikai 2,5%. Turklāt visbiežāk maksas pakalpojumus izmanto pacienti no ārvalstīm. Cenas tiek noteiktas, balstoties uz pakalpojuma pašizmaksu, klāt pierēķinot ārsta darbu.
Cik vidēji maksā viena konsultācija pie speciālista?
Vidēji 25 eiro par vienu reizi.
Kā ir ar bērnu speciālistu pieejamību reģionos, vai vienas konsultācijas dēļ nenākas mērot vairāku stundu ceļu uz Rīgu?
Reģionos ir jābūt pietiekamam skaitam pediatru, kas bērnus varētu konsultēt, lai tiešām nevajadzīgi nebūtu jādodas uz Rīgu. Bieži vien patiešām pietiek ar pediatra konsultāciju. Svarīga ir arī ģimenes ārstu un pediatru sadarbība. Mūsu, pediatru, ieskatā uz trim ģimenes ārstu praksēm būtu jābūt vienam pediatram.
Vai reģionos pietiek pediatru?
Ne visur, situācija ir atšķirīga. Un es jau minēju, ka kopumā valstī pediatru trūkst.
Kā jūs vērtējat slimnīcas telpu kvalitāti, īpaši tajās nodaļās, kurās pacienti uzturas ilgstoši?
Ja runājam par telpām, kas atrodas Vienības gatvē, to kvalitāti es vērtēju kā labu. Teju visas pacientiem paredzētās telpas ir atjaunotas un izremontētas. Ja mēs runājam tieši par Hematoonkoloģijas nodaļu, arī tās telpas ir tīras un labas. Taču mēs pašlaik remontējam nodaļas jaunās telpas, kuras būs daudz plašākas, lai tur ērti justos gan bērni, gan vecāki. Ja runājam par telpām, kas atrodas Gaiļezerā, tur gan vēl ir daudz darāmā, lai tās savestu kārtībā. Tur pašlaik ir izremontētas divas nodaļas un divas vēl gaida remontu.
Kuru speciālistu jums trūkst visvairāk? Jūs jau minējāt kardiologus un acu ārstus.
Jā, bez šiem speciālistiem vēl ļoti jūtams ir bērnu psihiatru trūkums, trūkst arī pediatru. Taču vislielākā un nopietnākā problēma ir māsu trūkums. Pašlaik māsas strādā 24 stundas diennaktī, un veselības aprūpē ir atļauts strādāt līdz 240 stundām mēnesī. Ja pārietu uz normālāku vienas slodzes režīmu - 168 stundas mēnesī -, mums parādītos nepieciešamība piesaistīt vēl vairāk medmāsu. Es gribētu pieminēt, ka pie mums brauc strādāt māsas no visas Latvijas, arī no tik tālām vietām kā Daugavpils un Dagda. Tā kā viņas strādā dežūrdarbu, viņas uz darbu Rīgā var izbraukāt. Viens no mūsu nākotnes projektiem ir, ka māsas strādātu nevis 24, bet 12 stundas. Tā būtu arī lielāka drošība pacientiem, jo 24 stundas nepārtraukti koncentrēt uzmanību ir sarežģīti.
Cik māsu jums pietrūkst?
Pašlaik mums vakanti ir 15 māsu posteņi, kas ir pietiekami daudz. Mēs daudz strādājam ar Māsu koledžu, lai piesaistītu jaunos speciālistus. Piedāvājot pievilcīgāku 12 stundu darba režīmu, mēs raudzītos, lai viņas nebūtu finansiālas zaudētājas. Domājam arī par darbaudzinātāju piesaistīšanu jaunajām māsām, jo ne vienmēr ienākšana kolektīvā jaunam speciālistam ir tik vienkārša.
Kādā līmenī jūsu slimnīcā ir ārstu un māsu atalgojums? Cik vidēji saņem māsa un ārsts par vienu slodzi?
Vidēji ierindas māsa par vienu slodzi - 168 stundas mēnesī - saņem 500 eiro uz rokas. Savukārt ārsti - vidēji 800-900 eiro par vienu slodzi.
Cik konkurētspējīgi šajā ziņā jūs esat ar citām lielajām slimnīcām?
Māsu atalgojuma ziņā mēs esam visnotaļ konkurētspējīgi, taču jāņem vērā mūsu specifika. Ne katra māsa vēlas strādāt ar bērniem. Ja runājam par ārstiem, mēs arīdzan izskatāmies gluži labi. Jāteic, ka šogad arī plānojam paaugstināt ārstiem algas, par cik - gan atturēšos minēt.
Ja runājam par atalgojumu, vasaras sākumā masu medijos pavīdēja ziņa, ka slimnīcas darbinieki ir neapmierināti ar pārāk lielo vadības atalgojumu. Jūsu kā valdes priekšsēdētājas bruto mēnešalga pārsniedz 4000 eiro.
Manu atalgojumu nosaka Veselības ministrija. Tad, kad šīs ziņas par darbinieku neapmierinātību parādījās masu medijos, es biju atvaļinājumā un zvanīju uz slimnīcu, lai jautātu, kas tad notiek. Man atbildēja, ka viss ir mierīgi un notiek ikdienas darbs. Darbinieki neko pat nezināja par masu medijos parādījušos informāciju. Jāteic, ka vienmēr būs cilvēki, kas par šādām tēmām vēlēsies izteikties, un būs arī dzirdīgas ausis, kas to vēlēsies uzklausīt. Šo pusotru gadu, ko esmu amatā, ne no viena darbinieka neesmu dzirdējusi sūdzības par atalgojumu. Par atalgojuma tēmu mēs atklāti izrunājamies iknedēļas piecminūtēs.
Viena no problēmām, par ko sūdzas slimnīcas, ir nepamatoti lielais skaits pacientu, kas ne ar akūtām vainām nonāk slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļās.
Mums no visiem pacientiem, kas nonāk neatliekamās palīdzības nodaļās, tikai 10-15% ir akūti. Te mazliet vainojami arī ģimenes ārsti un tas, ka bieži vien pacientu vecāki nezina, ko iesākt samērā vienkāršās situācijās - paaugstināta temperatūra, vēdera izejas traucējumi. Jautājums, kurš vecākus apmāca, kā rīkoties šādās situācijās. Varbūt tie varētu būt ģimenes ārsti.
Diezgan daudzi bērnu vecāki sūdzas par pārlieku ilgo gaidīšanu slimnīcas zvanu centrā, lai, piemēram, pierakstītos pie speciālista vai saņemtu konsultāciju.
Pie zvanu centra organizēšanas strādājam jau pusotru gadu. Pašlaik mums ir jauna sistēma, kas ļauj sarunas ierakstīt, lai varētu kontrolēt apkalpošanas kvalitāti. Patlaban gaidīšanas laiks ir līdz piecām minūtēm, taču mēs saņemam ļoti daudz zvanu, vidēji dienā - 1500 zvanu. Pašlaik zvanu centrā strādā divi cilvēki, kuri pieņem zvanus, un viens, kurš veic atzvanu. Mēs plānojam iekārtot vēl papildu piecas darbvietas. Lai pierakstītos pie speciālista, mēs aicinām cilvēkus rakstīt uz e-pastu [email protected] un norādīt vēlamo konsultācijas laiku. Mūsu speciālisti vienmēr, saņemot e-pastu, atzvana, lai vienotos par pieejamiem laikiem. Jāmin, ka cilvēki, kas strādā zvanu centrā, nevar sniegt medicīniskas konsultācijas, jo viņi ir klientu operatori bez medicīniskas izglītības. Mēs gan domājam arī par konsultatīvā tālruņa atvēršanu, kur zvanus pieņems ārsti.
Jūs pati arī kā ārste esat strādājusi BKUS. Kā jūs teiktu, vai slimo bērnu skaitam ir tendence pieaugt vai ne, kuras ir izplatītākās saslimšanas?
Ir divas nemainīgas lietas - bērnu traumatisms, kas nemazinās, un bakteriālās infekcijas, piemēram, rotavīrusi, kam pamatā ir roku nemazgāšana. Pieaudzis alerģisko pacientu skaits, piemēram, astmatiskās alerģijas. Palielinās arī cukura diabēta slimnieku skaits un bērnu skaits ar lieko svaru. Krietni vairāk ir priekšlaicīgi dzimušo bērnu skaits, tas saistīts ar sieviešu reproduktīvo veselību. Diemžēl pieaug bērnu ar atkarībām skaits.
Ārsti, runājot par pieaugušo veselību, norāda uz lielu ielaisto slimību īpatsvaru. Kā tas ir bērniem?
Ielaisto slimību skaits nav ļoti liels. Taču viena no aktualitātēm ir saistīta ar vakcināciju vai, pareizāk sakot, tās neveikšanu. Vecāki patvaļīgi mēdz pieņem lēmumu bērnus nevakcinēt. Tā ir pietiekami liela problēma.
Cik liela nozīme jūsu slimnīcas attīstībā ir labdarībai un ziedošanai?
Mums sadarbība ar Bērnu slimnīcas atbalsta fondu ir ļoti svarīga. Ne tikai ziedošanas ziņā - tā ir kopīga sadarbība ar vecākiem, lai uzlabotu savu darbu. Jāteic, pasaulē visām lielajām bērnu slimnīcām ir savi labdari un ziedojumu fondi.
Taču kā vērtējat gadījumus, kad sabiedrība tiek lūgta ziedot bērnu dzīvības glābšanai, kas kļuvusi atkarīga no līdzcilvēku labās gribas un iespējām saziedot? Vai par bērnu dzīvības glābšanu tomēr nebūtu atbildīga valsts?
Medicīnā tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo ir jāizšķiras, vai palīdzēsim vienam bērnam ar lielu naudas summu vai 250 bērniem par šo pašu summu.