No vienas puses, darba vadītāja amats liek par darbu domāt arī vakaros un brīvdienās, taču, no otras puses, ļauj pārredzēt visa restaurācijas procesa kopainu, strādāt brīvāk. «Apmierinu arī kaut kādu savu godkāri,» Juris nosmaida.
Vide ievilka
Jurim ir vairākas profesijas. Viņš mācījies arī par fotogrāfu Rīgas 34. arodvidusskolā, taču pirmā izraudzītā nodarbošanās bija būvgaldnieks. «Doma bija tikt prom no mazpilsētas Smiltenes, kur viss stagnēja. Būvgaldnieks ir tāda kārtīga vīriešu profesija, visi runāja, ka tie jau bez darba nepaliks.» Mācoties Cēsu 4. arodvidusskolā, Jurim pēkšņi sāka padoties matemātika, ģeometrija, beigu eksāmenos bija tikai labas atzīmes. «Radu saietā izspriedām: man savos 18 gados ir divi varianti - vai nu iet armijā, vai izmantot labās sekmes un mācīties tālāk,» Juris atceras. Viņš ieradās Rīgas Celtniecības tehnikumā, tēmēdams uz arhitektiem vai celtniekiem, bet stendā izlasīja, ka otro gadu eksperimentālā kārtā tiek uzņemti arī restauratori, un spontāni izšķīrās par tiem.
Skolā triju mēnešu mācības mijās ar triju mēnešu praksi. Juris nokļuva a/s Restaurators un tika pie vienkāršākajiem darbiem Operas ēkas restaurācijā. «Uzreiz tiku iesviests vidē. Tā ievilka, bija visādi piedāvājumi, haltūriņas.» Juris stāsta, ka studenti piepelnījušies ar tobrīd restaurācijā pieprasīto dekoratīvo būvelementu izgatavošanu un uzstādīšanu, un priecājas, ka tehnikumā padziļināti mācīta gan ķīmija, gan citas prasmes, kas spurainajiem jauniešiem tolaik šķita liekas, bet vēlāk izrādījās neaizstājamas.
Darba gaitās Juris iepazinās ar Re&Re restaurācijas darbu vadītāju Robertu Vecumu, ar kuru kopā strādā joprojām. Sācis kā vienkāršs strādnieks, Juris drīz vien tika uzaicināts piebiedroties uzņēmuma štata restauratoriem. No svara bija arī iegūtā izglītība. Kad Rīgas Celtniecības tehnikums kļuva par koledžu, tas saviem absolventiem piedāvāja neklātienē savākt atlikušos kredītpunktus, lai iegūtu koledžas līmeņa diplomu, un Juris šo iespēju izmantoja. «Izglītības ziņā esmu paņēmis visu, ko Latvijā manā virzienā - monumentālās tēlniecības restaurācijā - var paņemt,» viņš saka.
Nosprieda - jāattīstās
Kad būvniecībā sāka trūkt vidējā līmeņa personāla, Jurim piedāvāja kļūt par restaurācijas darbu vadītāja palīgu. «Nejutos tā, ka būtu pagrūsts zem riteņiem, jutos kā komandā. Man paveicās ar pirmo darbaudzinātāju, vecākie kolēģi neskopojās ar padomiem, tā ka uz baigajiem grābekļiem neesmu kāpis,» Juris teic, bet drošības labad piesit pie koka.
Ar katru restaurējamo objektu viņam uzticēja nopietnākus darbus, un drīz vien Juris, kaut bija darbu vadītāja palīgs, visu vadīja un organizēja pats. Viņš nosprieda - jāattīstās. Būvinženieru savienībā nokārtoja būvprakses sertifikātu un kļuva par pilntiesīgu restaurācijas darbu vadītāju. «Neesmu pametis novārtā savu tiešo restauratora profesiju,» Juris uzsver un piebilst, ka nevienu citu šādu «divi vienā» speciālistu savā nozarē īsti nezina. Arī restauratora apliecība jāatjauno ik pēc pieciem gadiem, un Jurim to palīdzēja izdarīt piedalīšanās mākslīgā marmora atjaunošanā, ko Re&Re restauratoriem biržas ēkā 10 mēnešu garumā ierādīja kolēģi no Vācijas. Tiesa, privātuzņēmumā, kur jādomā par tempu un peļņu, pieredzes apmaiņai ar citu valstu amata brāļiem laika atliek maz, taču Juris stāsta, ka darbavieta otro gadu pēc kārtas organizējusi braucienu uz restaurācijas mesi Leipcigā un izglītošanās notiek arī Latvijas Restauratoru biedrības pasākumos. Juris ir biedrības valdē.
Patlaban ēku restaurācijā īpaši aktīvi ir nelieli uzņēmumi. «Mazai darbnīcai ar pieciem sešiem strādniekiem darba būtu pilnas rokas,» Juris vērtē, bet pats domu par šādu biznesu pagaidām atstāj sapņa līmenī. Arī darbam lielā kompānijā ir savi plusi. «Es nevarētu, piemēram, visu mūžu strādāt Doma baznīcas restaurācijā. Man patīk šis ritms - gadu, divus vienā ēkā, pēc tam - citā,» Juris saka un stāsta, ka restauratoram grūtākais ir neizbēgamais darba monotonums, kad nedēļām ilgi jātonē vai jāslīpē.
Atklājēja azarts
Juris piedalījies Operas, Nacionālā teātra, Vācijas vēstniecības, Rīgas Krievu teātra atjaunošanā. Īpaši atmiņā iespiedusies nelielās viesnīcas Gallery Park Hotel restaurēšana K. Valdemāra ielā. Iekšā tā ir stipri greznāka nekā no ārpuses, darbs bijis daudzveidīgs un interesants, turklāt ar pasūtītāju varēja veselīgi padiskutēt par restaurāciju. Šajā ēkā, noņemot it kā vēsturisku parketu, apakšā atklājusies XIX gs. populāra imitācija - uz koka dēļiem uzgleznots parkets. Līdz tam tāds Rīgā bija uziets tikai Francijas Kultūras centrā. «Mājās ir dažas vietas, kur var atrast daudz ko interesantu. Man patīk piedalīties demontāžā. Tas varbūt ir putekļains un vizuāli ne pārāk estētisks skats, bet man patīk tas romantiskais atrašanas brīdis,» Juris atzīst.
Ikviens Latvijas restaurators grib kādreiz tikt pie Rīgas pils restaurācijas. Studiju laikā Juris tur nedaudz jau pastrādājis - tiesa, prezidenta apartamentu galā. Viņš teic, ka pašam tādu sapņu objektu, par kuriem sajūsmā trīcētu rokas, īsti nav, taču jo senāks, jo labāk. Senatne, baltu vēsture, pilskalni, kara gadu liecības līdz ar sportu un vietējo tūrismu ir arī Jura vaļasprieki. Nākamais projekts Re&Re restauratoriem būs Doma baznīcas jumts un fasāde. «Gribētos arī kādu objektu ārpus Rīgas, patlaban rit sarunas ar Kuldīgu,» Juris teic.