Turklāt ir festivāls ar cienījamu stāžu - šogad tas notika jau 46. reizi. 200 filmu desmit dienu laikā (1.-9. jūlijs), vairāk nekā 120 tūkstoši pārdoto biļešu, tūkstošos mērāms viesu skaits. Karlovivaru profesionāļu vidē tas tiek uzskatīts par svarīgāko no Austrumeiropas festivāliem, turklāt šāds uzskats dzelžaini mājo ne tikai Čehijā vai tai tuvajās valstīs, bet arī Rietumeiropā un citviet.
Kristāla globusu pildījums
Karlovivaru festivāls ir viens no tiem festivāliem, kas piešķir leknas naudas balvas. Nekas tamlīdzīgs nenotiek nevienā citā A klases festivālā - ne Kannās, ne Venēcijā, ne Berlīnē u. c. 30 tūkstoši dolāru ir Karlovivaru galvenās balvas - Kristāla globusa - patīkamais smagums, 20 tūkstoši dolāru «maksā» žūrijas speciālbalva. Labākajam režisoram, aktierim un aktrisei gan jāiztiek vien ar stikla lodi turošas šmaugas sievietes kailfigūru. Jau pieticīgāki 10 tūkstoši dolāru tiek Austrumeiropas skates - East of the West - uzvarētājam, un pa pieciem tūkstošiem - labākajai īsmetrāžas un pilnmetrāžas dokumentālajai filmai. Fakts, ka festivāls savu statusu nostiprina ar naudas balvām, ir visai pretrunīgi vērtējams. Savā ziņā tas liecina arī par vājumu - atlasīt patiešām izcilu filmu pirmizrādes festivāla konkursam (un tas ir viens no A klases festivāla nosacījumiem) nav vienkārši, jo arī starptautisko festivālu hierarhijā valda cīņa par skaļiem vārdiem un labām filmām.
Šogad Karlovivaros festivāla divās konkursa programmās (starptautiskajā un Austrumeiropas skatē) to bija uzkrītoši maz. Protams, izcilā ungāru režisora Ištvāna Sabo vadītā žūrija savu darbu padarīja - balvas ar un bez naudas piedevām sadalīja. Kristāla globuss tika Izraēlas filmai Restaurators (rež. Džozefs Madmonijs) - ģimenes, paaudžu drāmai, kuras centrālie varoņi ir uz bankrota robežas esošs restaurācijas darbnīciņas īpašnieks un viņa dēls, kas, kā jau tas pieklājas pamatīgā ģimenes drāmā, ir gatavs pārvilkt svītru tēva ideāliem. Arī «otrās vietas» - žūrijas balvas ieguvēja - spēcīgā čehu režisora Martina Šuļika filma Čigāns ir ģimenes drāma, tās emocionālais centrs - četrpadsmitgadīgais Ādamss. Zaudējis tēvu, viņš kļūst par izraidīto, autsaideri mātes jaunajā ģimenē. Interesanti, ka abas filmas līderes uzstājīgi turpina šā brīža vadošo tematisko «modes vilni», kas spilgti iezīmējās jau gada svarīgākajā festivālā - Kannās. Proti, attiecības starp tīni, bērnu un pieaugušo pasauli, brutālu un destruktīvu. (Vairākas no šīs «sērijas» filmām varēs redzēt arī Rīgā, piemēram, festivāls Baltijas pērle rādīs brāļu Dardēnu filmu Zēns ar divriteni. Tā ir viena no aktuālo «tīņu drāmu» kvalitatīvākajām filmām.)
Surogātmātes drāma
Pieminējuma vērta ir viena no 12 Karlovivaru festivāla konkursa filmām - krievu režisora Igora Vološina Beduīns, kas gan, būdama nevienmērīgs darbs, palika bez balvām, tomēr intonatīvi un tematiski piedāvāja šokējošu materiālu. Beduīna galvenā varone ir trīsdesmitgadīga sieviete Rita no Ukrainas provinces, kas ieradusies Sanktpēterburgā, lai kļūtu par surogātmāti - iznēsātu bērnu «demogrāfiski atbildīgam» geju pārim. Sievietei ir nepieciešama nauda - viņas meitai ir leikēmija. Filmas autoriem izdodas radīt to krampjaino bezizejas sajūtu, kādā dzīvo Rita, un dzīve, par spīti viņas sīkstumam, šķiet, pārbauda trauslās sievietes izturības robežās. Viņu «apčakarē» ne tikai situētie geji, nesamaksājot solīto, bet arī liktenis/sliktenis, aizsūtot bērna «tēvus» uz viņsauli un atstājot Ritu ar dzīvību, pret kuru viņa izturējusies kā pret biznesu. Kaut filmas traģisms un melodramatisms šķiet sabiezināts līdz neiespējamībai, režisoram ir alibi - Beduīna pamatā ir reāls kādas sievietes dzīvesstāsts.
Jāatzīst, ka Krievijas kino (nejaukt ar seriāliem) patlaban spēj piedāvāt dramatiskus, spēcīgus un nebanālus stāstus - kaut vai A. Zvjaginceva Jeļena, stāsts par sabiedrības zvērīgo noslāņošanos un «proletāriešu» izdzīvošanas instinktiem, kas arīdzan bija skatāma Karlovivaros un nu jau arī parādīta Rīgā, diemžēl tikai vienā seansā. Kaut vai Viktora Ginzburga veiktais Viktora Peļēvina Generation P ekranizējums, kas, jā, protams, balstoties uz labas literatūras fundamenta, spēj izanalizēt mūsu neseno vēsturi, mežonīgā kapitālisma laiku, postpadomju reklāmindustrijas dzimšanu - tos pārdesmit gadus, kuru laikā no padomju ļautiņiem esam pārvērtušies pakļāvīgos zombējamos un virtuozos zombētājos. Turklāt krievu reklāmbiznesa ģēnija, izbijuša intelektuāļa, arī cigarešu tirgotāja Vavilena Tatarska lomai ir atrasts perfekts iemiesotājs - aktieris Vladimirs Jepifantjevs. Starp citu, Generation P (vai P paaudzi) šodien plkst. 18.30 var noskatīties kino Citadele. Iespējams, tās cinismu, brīvību un arī pamatīgos finanšu ieguldījumus (specefekti, ar kuru palīdzību tiek vizualizēti gan Vavilena murgi, gan plānprātīgi bezkaunīgās un vienlaikus žilbinošās reklāmas) var skaidrot ar faktu, ka režisors Ginzburgs ilgu laiku dzīvo ASV. Oficiālajos šīs filmas panākumos var ierakstīt Karlovivaru žūrijas speciālbalvu konkursā East of the West.
No ratiņkrēsliem līdz klasiķiem
Protams, konkursa programma ir festivāla spēka pazīme. Kaut uz Karlovivariem brauc skatīties ne tikai konkursu, bet lielisko programmu Horizonti, kurā patiesi ir savāktas vērtīgākās filmas no pēdējiem lielajiem festivāliem. Tā jau ir tradīcija, ka Karlovivaros varēja noskatīties labāko Kannu festivāla filmu izlasi. Protams, zeltpalmzaroto Terensa Malika Dzīvības koku (The Tree of Life), ļoti ambiciozu, ļoti pārvērtētu filmu, un vēl vismaz duci Kannu filmu, kuru pārpildītajos seansos Kannās bieži nebija iespējams iekļūt. Karlovivaros viss notiek mierīgi un demokrātiski, tas ir jauniešus un studentus mīlošs festivāls - sava veida Čehijas kino POSITIVUS - «globāls notikumus», kurā tev vienkārši ir jābūt. Tas ir cilvēkus ar īpašām vajadzībām cienošs pasākums - skatītāju ratiņkrēslos te ir daudz, ar šo auditorijas daļu festivāls strādā jau ne pirmo gadu. Te savas balvas par mūža ieguldījumu ik gadu saņem kino pasaulē lielas personības - šogad tā bija britu Dāma Džūdija Denča un amerikāņu raksturlomu ģēnijs Džons Turturo. Pirms vairākiem gadiem to saņēma arī amerikāņu aktieris Džons Malkovičs un, protams, arī citi. Starp citu, arī šogad neiztika bez Malkoviča kunga, kurš gan nereprezentējās ar kādu filmu, bet paša dizainētu modes kolekciju - ikdienišķām, bet gana stilīgām drēbītēm vīriešiem, ko demonstrēja čehu aktieru «blice». Un pat tad, ja sliktu filmu straumes nogurdinātie laiku pa laikam sarunās sāka tēmu, vai vairs ir jēga veidot lielus festivālus, piedāvājot 200 filmas (tāds filmu skaits savulaik bija arī Rīgas Arsenāla piedāvājumā), un vai ir jēga uzturēt šādu kvantitāti, ja klibo kvalitāte, Karlovivari joprojām ir būtisks punkts kinopasaules kartē. Arī Latvijas kino, kas pārsteidzošā kārtā šogad festivālā izpalika.