Sevišķi cerība par iespējamu kritiskās domāšanas vairošanos sabiedrībā viešas tāpēc, ka biedrība _Antiglobālisti_ auditoriju gribēja uzāķēt ar veseliem diviem emocionāli jūtīgiem vārdiem - «globalizācija» un «_Parex»_ -, bet nelīdzēja pat šāds dubults nodrošinājums.
Citas pārdomas šai sakarā ir par antiglobālistiem vispār. Proti, tie paši ir vistiešākais globālisma produkts, kas nekautrējas izmantot globalizācijas labumus un bez globalizācijas nemaz nespētu pastāvēt. Un nav - nu nestāstiet - nav! ― tā, ka šie kaismīgie ļaudis ar tādu domu vien rosītos - lai sastutētu atpakaļ vecos nacionālos žogus un tad paši laimīgi aizietu mierā. Tā, kā padomju laika dakteris Aikāsāp (globālisma priekšvēstnesis, starp citu - Hjū Loftinga doktora Dūlitla plaģiāts un lokalizējums), kurš sērīgi nopūtās, ka nav neviena, ko padakterēt, bet tūlīt apķērās un pats sev iebilda: «Nē, nē, vingrojiet, tīriet zobus, esiet veseli un neslimojiet!»
Šie te šalles mutei priekšā aizsējušie skatlogu demolētāji ne tuvu nav tāda ideālisma pārņemti. Uz piketiem viņi dodas ar globālisma augli - lētajām lidsabiedrībām -, robežām pāri paceltu galvu iet tā paša iemesla pēc, savā starpā sūta SMS ar Nokia, kājās - Malaizijā šūtas Nike. Antiglobālisti? Come on! Liekas nu mierā! Bez globalizācijas jūs savu brokastu tostermaizi nespētu uzcept, un ir lielas aizdomas, ka lielākajai daļai antiglobālistu masas tas būtu lielāks arguments nekā afrikāņu nozvejas tiesības Rietumāfrikas piekrastē vai Grenlandes roņu slaktēšana kaut kādu atvedinātu, sashēmotu eiropiešu interešu dēļ.
Jā, pasaule kļūst «mazāka». Bet kritiskas domāšanas, lai tajā pilnvērtīgi dzīvotu, vajag vairāk.