Pirms nedaudz vairāk nekā gada, kad 2009. gada 13. janvāra grautiņu atskaņas vēl bija gluži svaigas, TP un ZZS gāza Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdību.
Pašreizējais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL), kurš no ilgstoši opozīcijā sēdošas partijas pārstāvja Eiropas Parlamentā tolaik pārtapa potenciālā valdības vadītājā, I. Godmaņa valdības gāšanas iemeslus diagnosticēja precīzi.
Ne jau sabiedrības uzticības atjaunošana rūpēja I. Godmaņa valdības gāzējiem. Viņus daudz vairāk satrauca lēmumi, kuri neizbēgami būtu jāpieņem jebkurai Latvijas valdībai 2009. gadā, proti, nepieciešamība veikt vēl nepieredzēti nepopulārus valsts budžeta izdevumu samazinājumus. Šo nepieciešamību diktēja makroekonomiskā situācija, kas strauji pasliktinājās. 2008. gada nogalē, slēdzot vienošanos ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu, pat aizdevēju eksperti to «būvēja» uz pieņēmumu, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts (IK) 2009. gadā samazināsies par 5%. 2009. gada februārī, laikā, kad I. Godmanis jau bija gāzts, prognoze tika mainīta uz pesimistisko pusi - uz mīnus 12% no IK. Šādā brīdī neviena no partijām, kuras līdzšinējos gados darbību valdībā bija uztvērušas kā iespēju dalīt dāsnus papildu finansējuma piešķīrumus katros budžeta grozījumos, pie valdības stūresrata atrasties vairs nevēlējās. «Vara ir nomesta pie kājām!» Šos vārdus V. Dombrovskis pirms gada atkārtoja bieži.
Grūtākais, protams, vēl bija priekšā. 2009. gada budžeta tapšanas gaitā ekonomiskās attīstības prognoze kļuva vēl sliktāka - mīnus 18% no IK. Tagad šur tur ārvalstu presē Latviju min kā valsti, kas piedzīvojusi pasaules vēsturē straujāko ekonomikas lejupslīdi.
Drosmes jau pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām skaļi nosaukt budžeta izdevumu daļai «nogriežamo» summu pēc tam, kad jau mēnešiem valdībā bija muļļāti 20%, 30% un 40% samazinājumu scenāriji, koalīcijas partneriem un valdības vadītājam trūka. Valsts maksātnespējas novēršanas cena - pusmiljards latu. Tā bija summa, kuru konsolidēt vajadzēja teju nereāli ātrā tempā. Tieši ilgstošā budžeta grozījumu mocīšana pirms pašvaldību vēlēšanām un lielā steigā pieņemtie izdevumu griešanas lēmumi pēc tām, ir tas, par ko V. Dombrovskis varētu būt pelnījis pārmetumus. Steigā meklējot pusmiljardu, protams, nepietika laika atrast juridiski korektāko veidu, kā samazināt pensijas un pabalstus. Principā to atzinusi arī Satversmes tiesa, kura norādījusi, ka noteiktos apstākļos pensiju samazināšanai ir leģitīms mērķis, bet izvēlētā metode gan nav bijusi pareiza.
Vēl mierīgajam premjeram V. Dombrovskim varētu pārmest arī pārlieku pieļāvīgo attieksmi pret koalīcijas partneru, pirmām kārtām jau TP, izdarībām. Protams, tik smagā ekonomiskā situācijā premjeram ir jāmeklē kompromisi, taču reizēm derētu stingrāka nostāja. Tā būtu derējusi kaut vai brīdī, kad tika lemts par 2010. gada valsts budžeta ieņēmumu vairošanu. Ja V. Dombrovskis un viņa partijas biedrs Einars Repše būtu kategoriskāk uzstājuši uz to, ka nodokļu slogs darbaspēkam nav jāpalielina, iespējams, iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi būtu izdevies noturēt 23% līmenī. Un nodokļu sloga pārdale no darbaspēka uz patēriņu nebūtu palikusi tikai konceptuālu atziņu līmenī.
Tomēr, par spīti tam, ka V. Dombrovska valdību par saliedētu komandu nosaukt grūti, bažas, ka Latvija varētu bankrotēt, tagad ir krietni mazākas nekā pirms pusgada. RIGIBOR likme ir nokritusies, Latvijas kredītreitings vismaz Standard&Poor's vērtējumā uzlabojies no negatīva uz stabilu.
Divas trešdaļas no tai atvēlētā laika V. Dombrovska valdība jau ir nostrādājusi. Tagad svarīgākais būtu atlikušo pusgadu veltīt tam, lai iecementētu pamatus ne tik vien nākamā, bet arī turpmāko gadu fiskālajai politikai. Viens no rāmjiem - maksimāli pieļaujamais budžeta deficīts 2011. un 2012. gadā - jau iezīmēts ar SVF un EK noslēgtajos līgumos. Priekšvēlēšanu laikā derētu pārskatīt ar arodbiedrībām savulaik saslēgtās vienošanās. Nav grūti paredzēt, ka, atjaunojoties ekonomiskajai izaugsmei, nākamās valdības saskarsies ar spiedienu palielināt sabiedriskajā sektorā nodarbināto algas. Tādēļ šis laiks, kad dižķibeles aukstā duša drusku atvēsinājusi karstgalvjus, būtu īstais, kad radīt jaunus principus sabiedriskā sektora algu pārskatīšanas politikai. Tāpat noteikti ir vērts padomāt, kā turpmākajos gados nonākt pie bezdeficīta, bet pēc tam - pie pārpalikuma budžeta.
V. Dombrovska valdībai, lai cik pretrunīga būtu to veidojošā koalīcija, ir iespējas vēl izdarīt kaut ko paliekošu. Tikai jāsaņem dūša, lai pieņemtu lēmumus, kas «sasies rokas» gan pašiem, gan, iespējams, arī kādam debesu mannas solītajam.