Vajag reālus ieguldījumus
Valstiskais uzstādījums ĀI piesaistē ir to ienākšana reālajā ekonomikā, proti, ražošanā, mazāk koncentrējoties uz nekustamā īpašuma un banku sektoru. Kā Dienai norāda Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktors Andris Ozols, ja ārvalstu investors nopērk kādu banku, tā ir tikai īpašnieku maiņa un par reāliem ieguldījumiem tautsaimniecībā runāt nevar.
LIAA definēto prioritāro nozaru vidū ir metālapstrāde un mašīnbūve, transports un loģistika, informācijas tehnoloģijas, veselības aprūpe, kokrūpniecība, zaļās tehnoloģijas un pārtikas rūpniecība. Jāteic, ka metālapstrādes un elektronikas nozarē piesaistīta lielākā daļa investīciju projektu - 24%.
Taujāts, kā investorus piesaistīt tieši prioritārajām nozarēm, A. Ozols skaidro, ka atraidīts netiek neviens, taču prioritārajās nozarēs LIAA nodarbojas ar proaktīvu darbību - investori tiek aktīvi meklēti un uzrunāti. Tas ir arī LIAA pārstāvniecību ārvalstīs - Baltkrievijā, Dānijā, Francijā, Japānā, Krievijā, Ķīnā, Lielbritānijā, Lietuvā, Nīderlandē, Norvēģijā, Polijā, Ukrainā, Vācijā un Zviedrijā - uzdevums. Kā redzams, LIAA pārstāvniecība nav izveidota nedz ASV, nedz Latvijai netālajā Somijā, nedz Vidusāzijas valstīs, lai gan tieši pēdējās dominē Valsts prezidenta Andra Bērziņa šā gada ārvalstu vizīšu kalendārā. Turklāt prezidenta vizītes tiek skaidrotas tieši ar Latvijas ekonomiskajām interesēm - sadarbības stiprināšanu ar Vidusāzijas reģionu.
A. Ozols bilst, ka LIAA pārstāvniecību tīkls noteikti būtu paplašināms, tajā pašā laikā rūpīgi jāizvērtē to potenciālā ekonomiskā atdeve: «Pašlaik jaunu pārstāvniecību atvēršana nav plānota, taču jaunajā valdības deklarācijā ir norādīts uz nepieciešamību stiprināt ārējos ekonomiskos sakarus. LIAA darbinieki daudzās valstīs darbojas mūsu vēstniecībās. Pagaidām ārvalstu investori pārsvarā ir no Eiropas Savienības (ES) valstīm, jo Latvija ir ES iekšējais tirgus.»
Ar zaļu pļavu nepietiek
Aplūkojot ĀI koncentrāciju Latvijā, jāteic, ka projekti galvenokārt tiek realizēti Rīgā un citās lielajās pilsētās. A. Ozols bilst, ka tas ir likumsakarīgi, jo jebkuram investīciju projektam ir svarīga resursu - gan infrastruktūras, gan kvalificēta darbaspēka - pieejamība. «Mums nevajadzētu ierobežot investīciju koncentrāciju Rīgā un censties tās mākslīgi aizvirzīt uz citām Latvijas vietām. Tas gluži vienkārši nestrādā,» savā pieredzē dalās LIAA direktors.
A. Ozols arī norāda - nepietiek, ja investoram kādā pagastā piedāvā zaļu pļavu bez infrastruktūras pieslēgumiem. «Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir teritoriju sagatavošana investoru vajadzībām - elektrības pieslēguma, ūdens nodrošināšana, kas ir pašvaldību tiešais uzdevums.»
Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs Dienai norāda, ka Rēzeknei ar investoru piesaisti nesokas tik labi, kā gribētos, lai gan pāris aktuālu projektu pilsētā tiek īstenoti. Tie saistīti ar esošo ražotņu modernizāciju un paplašināšanu. Pilnīgi jaunu investoru īstenotu ideju pagaidām neesot. Rēzeknē dominē investīcijas no Krievijas.
«Vislielākā Rēzeknes problēma ir tā, ka trūkst brīvas zemes, ko piedāvāt investoriem. Pašvaldībai brīvu zemes gabalu vairs nav, bet atlikušās brīvās teritorijas ir privātās rokās. Dome gan iecerējusi, ka daļu privātās zemes varētu atpirkt, lai to sagatavotu piedāvāšanai investoriem,» norāda A. Bartaševičs.
Uz brīvas, pašvaldībai piederošas zemes trūkumu kā problēmu norāda arī Valmieras mērs Inesis Boķis un Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa. Gan I. Boķis, gan I. Bērziņa piekrīt, ka zināma problēma ir teritoriju nodrošināšana ar elektrības jaudām, ūdens un kanalizācijas, kā arī gāzes pieslēgumu. Taču I. Bērziņa uzsver, ka tiek plānots daļu ES struktūrfondu naudas atvēlēt tieši šiem mērķiem.
Ārvalstu investoru padomes izpilddirektors Ģirts Greiškalns norāda, ka viens no svarīgākajiem pašvaldību uzdevumiem ir izstrādāt atbilstošu un vietējās sabiedrības atbalstītu teritorijas plānojumu, jo, tieši balstoties uz to, investors pieņem lēmumu par investīciju ieguldīšanu konkrētajā teritorijā: «Ir bijuši gadījumi, ka pašvaldība industriālo teritoriju iezīmē lauka vidū, kur nav pat pievedceļa, nemaz nerunājot par elektrības pieslēgumu. Tā ir paviršība.»
Nav kvalificētu strādnieku
Investoram svarīga ir arī kvalificēta darbaspēka pieejamība. To par problēmu atzīst A. Ozols, kurš stāsta, ka kvalificētu darbinieku trūkums bijis iemesls dažu investoru atteikumam investēt Latvijā. Investors neies uz pašvaldību, kurā pārsvarā atrodami cilvēki ar zemu profesionālo kvalifikāciju. Apdzīvotām vietām tālu no attīstības centriem tikpat kā nav cerību sagaidīt investīciju projektus, jo trūkst atbilstošas infrastruktūras un kvalificēta darbaspēka.
To kā vienu no lielākajām problēmām Dienai min arī somu uzņēmuma Ferroplan, kurš Latvijā darbojas jau kopš 2005. gada, pārstāve Minna Patosalmi. Uzņēmums strādā metālapstrādes nozarē un atvēris ražotni Jelgavā. Minna Patosalmi atzinīgi vērtē gan vispārējo investīciju klimatu mūsu valstī, gan nodokļu politiku. Taču galvenā problēma esot darbinieku atrašana, īpaši Jelgavā, jo kvalificētākos nosmeļot galvaspilsēta.
Ģ. Greiškalns norāda, ka investori paši ir ar mieru veikt strādājošo apmācību, taču runa ir par samērā kvalificēta darbaspēka zināšanu papildināšanu, jo neviens investors nav spējīgs cilvēku ar pamatizglītību izmācīt par inženieri. «Mēs vēlētos, lai darba līgumos būtu iespējams iestrādāt normu, ka darba devēja apmācītam darbiniekam zināms laiks jānostrādā konkrētajā uzņēmumā. Citādi rodas situācija, ka investors apmāca darbiniekus, bet pēc tam viņus vienkārši pārpērk citi uzņēmumi,» uzsver Ģ. Greiškalns.