Tas ir tikai viens piemērs, ka ar labi saliedētu komandu var tikt tālāk nekā ar ambiciozām zvaigznēm, kuras neprot savu ego pakārtot komandas interesēm. Uzskatāmākais pretējais piemērs ir 1996. gada olimpiskais kvalifikācijas turnīrs Rīgā. Latvijas izlasē bija sapulcināti tobrīd visi labākie spēlētāji, taču no baltkrieviem tika saņemts pamācošs pēriens (1:4), un olimpiskās durvis aizcirtās.
Nebūtu gan pareizi apgalvot, ka šopavasar Latvijai ir izteikti vājš sastāvs. Jā, pietrūks Kārļa Skrastiņa aizsardzībā, kā arī Jāņa Sprukta un Mārtiņa Karsuma uzbrukumā. Tomēr vairāk izteiktu zaudējumu sastāva komplektēšanā nav. Konkurence ir visās līnijās. Jāatceras, ka ne visiem komandā ir iespēja spēlēt pirmo vijoli. Piemēram, skaitliskajā vairākumā treneri pārsvarā balstās uz diviem piecniekiem. Latvijas komandā tās acīmredzot būs Vasiļjeva un Džeriņa maiņas. Abās ir labi un pieredzējuši meistari, kuri prot izšķirt mača iznākumu. Viens no pēdējo gadu izlases balstiem Jānis Sprukts ar maiņas partneri Mārtiņu Karsumu Rīgas Dinamo lielāko darba apjomu tomēr paveica, neitralizējot pretinieku līderus un spēlējot skaitliskajā mazākumā. Šos uzdevumus tikpat labi var pildīt trešais maiņas partneris Ģirts Ankipāns, kā arī Juris Štāls. Skatīsimies, kuriem vēl treneri uzticēsies brīžos, kad būs jādomā par rezultāta nosargāšanu.
Par izlases stūrakmeni vajadzētu kļūt Edgaram Masaļskim. Četrpadsmit gadus spēlējot hokeja elitē, Latvijas valstsvienība lielākos panākumus guvusi reizēs, kad izcili ir darbojušies vārtsargi. Gan Artūrs Irbe un Sergejs Naumovs, gan arī Masaļskis.
Grupa ir nepateicīga, taču nekur nav teikts, ka Dānija arī šogad būs tikpat varena, cik pirms gada Vācijā. Galvenais ir pašiem būt savā līmenī, nevis priecāties vai vaimanāt par situāciju pretinieku nometnēs.