Decembrī noslēdzies pirmais gads kopš Lisabonas līguma (LL) stāšanās spēkā - gads, kas iezīmējies ar lieliem politiskiem un ekonomiskiem izaicinājumiem Eiropas vienotībai. LL galvenie mērķi bija padarīt ES lēmumu pieņemšanas procedūru demokrātiskāku un caurskatāmāku, nodrošināt lielākas ES pilsoņu iespējas ietekmēt likumdošanas procesu, veicināt ES lomu un konkurētspēju pasaulē, kā arī nostiprināt ES valstu solidaritāti un vienlīdzību. Tas tika veidots kā kompromiss sākotnēji izveidotajai ES konstitūcijai, kuru 2005. gadā noraidīja Francijas un Nīderlandes pilsoņi.
LL ratifikācijas procesa noslēgums Eiropas un tās institūciju dzīvē ieviesa būtiskas izmaiņas - vispirms jau Eiropas Parlamenta (EP) lomas palielināšanu: ES likumdošanas procedūrā tas būtībā ieguva līdzvērtīgas pozīcijas ar Eiropas Padomi. ES budžets vairs nevar tikt pieņemts bez apstiprinoša EP deputātu balsojuma. Eiropas Parlaments kā likumdevējs tagad darbojas vairākumā ES politikas jomu, ieskaitot tieslietas, drošību, lauksaimniecību un imigrāciju. Tas nozīmē, ka plašākas iespējas rūpēties par Latvijas interesēm, piemēram, lielākiem un taisnīgākiem tiešajiem maksājumiem lauksaimniekiem nākamajā finanšu perspektīvā, ir ne tikai Latvijas pārstāvjiem valdībā, bet arī mums, eiroparlamentāriešiem, kuriem līdz šim tādu pilnvaru nebija. Ar Lisabonas līgumu tika palielināts arī EP deputātu skaits un uzlabota nacionālās pārstāvības proporcija, rezultātā visai reāla ir papildu parlamentārās vietas iegūšana Latvijai.
Otrkārt, lai nodrošinātu vienotu un labāk koordinētu ES ārpolitiku, ar LL tika pavērts ceļš Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveidei. Ir radīti divi jauni posteņi, lai padarītu skaidrāku atbildi uz jautājumu - kurš var runāt ES vārdā. Tie ir - Eiropas Savienības Padomes prezidents, par kuru tika iecelts bijušais Beļģijas premjers H. van Rompejs, un augstais pārstāvis ārlietās, vienlaikus - Eiropas Komisijas viceprezidents, kas patlaban ir Ketrina Eštone.
Treškārt, līgums ieviesa Pilsoņu iniciatīvu. Tās noteikumi ar EP balsojumu nupat tika vienkāršoti, piedāvājot iespēju ikvienam Eiropas pilsonim - ja gada laikā tiek savākts viens miljons atbalstītāju parakstu vismaz no ceturtdaļas ES valstu - būt Eiropas likumprojektu iniciatoram.
Visbeidzot - līgumā ir noteiktas ES prioritātes, tostarp enerģētiskā neatkarība, cīņa ar globālo sasilšanu un citas, kas jāatspoguļo ES budžetā un finanšu perspektīvās. Būtiskas ir arī nacionālajiem parlamentiem piešķirtās tiesības izvērtēt ES likumprojektus un iesniegt tajos savus grozījumus.
Nozīmīgs ieguvums ir drošības jomā: līguma 42. pants paredz - ja dalībvalsts kļuvusi par militārās agresijas upuri, pārējām dalībvalstīm ir pienākums tai sniegt palīdzību.
Pēc garām diskusijām starp ES institūcijām un dalībvalstu parlamentiem par tā veidošanas un darbības noteikumiem darbu beidzot sāk EĀDD - institūcija ar 476 miljonu eiro budžetu, 1625 darbavietām un 136 ES delegācijām pasaulē, kas turpmāk būs atbildīga par ES ārlietu, drošības un enerģētikas politikas realizēšanu un ES pārstāvību pasaulē. Kopumā EĀDD izveide ir solis vienotas ārpolitikas izveidē un kā tāda vērtējama ļoti pozitīvi. Turpretim dienesta darbinieku izvēle un to kompetence pārraugāmo reģionu jautājumos mudina uzdot nepatīkamus jautājumus. Arī dienesta vadītājas K. Eštones sniegums kopumā bijis visai tālu no cerētā. Augstā pārstāve neapmeklēja vairākas augsta līmeņa ES sanāksmes, un viņas lēmumu pieņemšanā trūcis caurskatāmības. Piemēram, EĀDD vadošo amatu sadalē, kad nepārprotami labākas pozīcijas ieguva veco dalībvalstu pārstāvji. Eštones darbība bijusi nepārliecinoša, bet viņas atbilde uz krīzes situācijām pasaulē - pārlieku vāja un pavirša, Parlamentam sniegtie pārskati - nepilnīgi.
Zināmu vilšanos ES līderu vidū radījis arī H. van Rompejs, kurš sāka darbu kā izslavēts diplomāts, eksperts finanšu un ekonomikas jautājumos, taču pievīla cerības, kad viņa vadītā ES darba grupa tā arī nespēja sniegt būtiskus ieteikumus ES izvešanai no krīzes.
Vēl lielākus pārbaudījumus LL realizēšanai nācās piedzīvot, veidojot 2011. gada ES budžetu, - EP cīnījās par savu jauno pilnvaru un ietekmes nodrošināšanu, Padome iebilda pret lielākām valstu iemaksām. Visbeidzot, kad jau likās, ka vienošanos šogad nebūs iespējams panākt, kompromisa budžets tomēr tika pieņemts - ar 2,9% budžeta palielinājumu un ierobežotu EP lomas stiprināšanu.
Tomēr lielākais izaicinājums ES valstu vienotībai ir bijusi ekonomikas krīze. Lai glābtu ES simbolu un ekonomisko pamatu eiro, tika panākta vienošanās par grozījumiem Lisabonas līgumā, kas ļauj pagaidu finanšu stabilitātes fondu pārveidot par pastāvīgu eirozonas stabilitātes mehānismu. Kā līguma panākumu var minēt arī to, ka palielināto pilnvaru dēļ EP deputāti varēja pamatot spēcīgākus drošības pasākumus ES un ASV nolīgumā par banku datu pārsūtīšanu ASV varas iestādēm ar terorismu saistītu gadījumu izmeklēšanai.
ES valstu un iedzīvotāju attieksme pret LL jau sākotnēji ir bijusi dažāda. Arī šomēnes, apritot tā ratificēšanas pirmajai gadskārtai, vērtējumi ir atšķirīgi. Izvērtējot paveikto un līguma efektivitāti, ir jāapzinās, ka viens gads ir pārāk mazs laiks, lai redzētu tā ietekmi ilgtermiņā, jo īpaši tādēļ, ka virkne paredzēto izmaiņu vēl nav stājušās spēkā. Piemēram, jaunā dubultā vairākuma balsošanas sistēma Padomē stāsies spēkā tikai 2014. gadā.
Eiropai, tāpat kā visai pasaulei, šis ir bijis smags gads, tomēr daudzas grūtības, ar kurām Eiropa patlaban saskaras, nav tieši saistītas ar LL darbību. LL pamatā ir ciešāka sadarbība ES dalībvalstu starpā, taču pieaugošās protekcionisma tendences ir šī mērķa apdraudējums. Ja spēsim solidāri īstenot pašu izvirzītos mērķus, arī Eiropa turpinās attīstīties kā pasaules ekonomiskā un politiskā līdere.
* Eiropas Parlamenta deputāte (ETP/Pilsoniskā savienība)