Viņš sevī iemieso daudzas Mariana Pahara vadītās komandas pamatvērtības: enerģiju, mobilitāti, izturību, agresivitāti. Un viņa pieslēgšanās uzbrukumiem ir svarīga sastāvdaļa tam, kā Latvijas izlases jaunais modelis spēlē. Saruna notika pirms spēles ar Islandi.
Parasti Latvijas izlase neveiksmīgi aizvada pēdējās pārbaudes spēles pirms kvalifikācijas cikla, bet septembra sākumā Rīgā tika uzveikta spēcīgā Armēnija...
Visa komanda nospēlēja labi. Katrs spēlētājs parādīja maksimumu, uz ko ir spējīgs. Bijām ļoti organizēti gan aizsardzībā, gan pārejot uzbrukumā un neļāvām pretiniekiem izvērsties.
Uz pirmo kvalifikācijas cikla spēli ar Kazahstānu lidojāt ar pārsēšanos Kijevā. Vai nebija bail?
Nē, zinājām, ka nelidosim caur reģionu, kurā notiek karadarbība. Nebaidījāmies, ka mūs varētu notriekt kāda raķete.
Spēlēšana uz mākslīgā seguma palika nepamanīta?
Visi mākslīgie segumi atšķiras. Pat pie mums spēlējot - Daugavpilī un Hanzas vidusskolas laukumi atšķiras, katram sava specifika. Astanā arī bija citāds mākslīgais laukums. Bet man patika, kāds tas bija: diezgan ātrs, un bumbas trajektorija bija prognozējama.
Treneriem ļoti nepatīk pārejas no dabīgajiem uz mākslīgajiem laukumiem un otrādi. Kā ir futbolistiem?
Visā pasaulē spēlē uz mākslīgajiem laukumiem, tā ka arī uz tiem var spēlēt. Problēma ir tieši laukuma segumu maiņā. Pārejot no viena uz otru, nepieciešams laiks, lai kājas pierastu. Piemēram, pagājušajā gadā Lietuvā spēlējām uz mākslīgā seguma. Es tur guvu savainojumu. Es pats analizēju notikušo. Man bija mikrotrauma. Domāju, ka, spēlējot visu laiku uz dabīgā seguma laukuma, nejustu to savainojumu, bet uz mākslīgā tas lika par sevi mainīt, jo uz cita laukuma atšķiras slodzes muskuļiem.
Pēc spēles ar Kazahstānu Pahars atklāja savu aprēķinu - ja kvalifikācijā tiks ņemti punkti izbraukumā un uzvarēti mājas mači, iznākumam vajadzētu būt labam. Pirms spēles domājāt par uzvaru vai - nezaudēšanu?
Es domāju, ka arī treneris galvenokārt domāja par uzvaru. Bet arī neizšķirts ir pozitīvs iznākums, lai gan ne tik. Braucām uz Kazahstānu, apzinoties, ka viņiem nav slikta komanda, lai arī atrodas zemā vietā FIFA rangā. Jā, viņu futbolisti pārstāv vietējo čempionātu, bet tajā tiek spēlēts ļoti labs futbols. Viņu komanda aizkļuva eirokausos līdz play-off kārtai! Tā ka viņiem ir kvalificēti spēlētāji. Gribējām uzvarēt, bet zinājām, ka būs grūti.
Vai Latvijai ir problēmas spēlēt no pirmā numura pozīcijām?
Tāda problēma var būt saistīta tikai ar psiholoģiju, jo mūsu izlases futbolisti pārsvarā spēlē komandās, kas daudz uzbrūk. Klubos mēs tomēr pavadām vairāk laika, un tur mūsu komandas partneri ir tendēti uz uzbrukuma futbolu. Bet izlasē... gods pārstāvēt Latviju, liela atbildība. Cilvēki var nesaprast, bet, ja mēs skriesim pa galvu, pa kaklu uz priekšu, varam zaudēt daudz vārtu. Izlasē ir daudz lielāka atbildība. Vismaz man kā aizsargam. Visupirms domāju par saviem tiešajiem pienākumiem. Pēc tam - par to, kā palīdzēt priekšā.
Varbūt klubos jātrenējas Latvijas izlases kreklos?
(Smejas.) Domāju, mums vienkārši jāturpina progresēt.
Gan izlasē, gan klubos esi spēlējis dažādās shēmās. Kā atšķiras tavi uzdevumi piecu un četru aizsargu līnijā?
Spēlējot ar četriem aizsargiem, ir vairāk aizsardzības funkciju. Spēlējot ar pieciem, vari sagaidīt pretspēlētāju mazliet «augstāk». Tā ir būtiskākā atšķirība. Divos vārdos sakot, es varu daudz drošāk iet uzbrukumā, ja spēlējam ar pieciem aizsargiem.
Spēlējot ar pieciem aizsargiem, vai nesanāk retāk iesaistīties gaisa divcīņās pēc centrējumiem no pretējās malas?
Nē, jo tādās epizodēs man pozicionāli jāatrodas turpat, kur četru aizsargu līnijā.
Pagājušajā vasarā spēlēji pret turkiem, kad Vācijā fiksēts neizšķirts 3:3. Kāds toreiz palika iespaids par viņiem?
Palika tāds iespaids, ka Turcija ir viena no vadošajām komandām. Bet arī mēs toreiz neatpalikām. Man ļoti labi sanāca iziet uz maiņu. Man ar turkiem pagaidām ir pozitīva bilance (Gabovs nāca laukumā pie rezultāta 1:3 - I. P.).
Visai Latvijas izlasei tā ir!
Jā, tā tam arī jāpaliek!
Turcijas fiasko septembrī Islandē nenospēlēs pret mums?
Domāju, viņi spēlēs uzņēmīgāk. Pēc tā zaudējuma viņiem noteikti bija nopietna saruna. Tagad viņi noteikti cienīs arī citas komandas. No vienas puses, jā, mums tas ir sliktāk, bet, no otras - viņi ir zaudējuši pārliecību par saviem spēkiem.
Nenoniecinot komandas partnerus - vai vari teikt, ka fiziskajos testos esi viens no labākajiem izlasē?
Izlasē sprinta testu nebija. Pēc kluba rezultātiem spriežot, teikšu, ka neesmu ātrākais. Protams, esmu viens no izturīgākajiem. Spēlēju tādā pozīcijā, kurā daudz jāpārvietojas uz priekšu un atpakaļ. Droši varu teikt, ka neesmu garākais (smejas).
Ko jaunu izlases gatavošanās posmā ieviesis fiziskās sagatavotības treneris Alehandro Munjoss Lopess?
Viens no būtiskākajiem jaunumiem ir, ka tagad gatavošanās ir daudz individuālāka. Ierodoties izlasē, izejam dažus testus, kas parāda, kādā stāvoklī esam, kādas problēmas mums var būt ar muskuļiem. Tad pieejamajā laikā cenšamies visu uzlabot. Ja ir lielākas problēmas, viņš var iedot «mājasdarbu», kas jāveic, esot klubā.
Tu nereti izdari centrējumu no laukuma dziļuma, knapi ticis pāri centra līnijai...
Centrējot no turienes un darot to ar labu trajektoriju, uzbrucējam ir priekšrocības, jo bumba iet prom no vārtsarga un aizsargiem.
Un, kad aizej ar bumbu līdz gala līnijai, tev jāizdara planējošs centrējums vai ass?
Gan klubā, gan izlasē treneri uzsver, ka visu izšķir piespēle. Arī metru garš uzbrucējs var tikt pie centrētās bumbas, jo aizsargam ir grūti vienlaikus skatīties uz bumbu un pretspēlētāju, tāpēc jādod asa piespēle. Mums jau izlasē nav [Pītera] Krauča, kam var iedot «izpletni», un viņš vinnēs gaisa divcīņu. Jādod asa piespēle, lai uzbrucējs mēģina apsteigt pretiniekus.