Ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis izteicies, ka Latvija ir uzņēmusies saistības šo banku pārdot un, ja pati to neizdarīs, tad to paveiks citi, iespējams, par sliktāku cenu. Grūti komentēt, detaļās nepārzinot šo saistību saturu un kāpēc tās uzdizainētas tieši tā. Es personīgi uzskatu, ka Citadeli vajadzēja paturēt valsts rokās, bet, ja to nedrīkst, tad ļaut izpirkt mūsu pašu valsts iedzīvotājiem, uzņēmējiem. Vienmēr esmu pārstāvējis viedokli, ka Latvijai vajag savu banku, lai atbalstītu savus uzņēmējus. Lai arī pastāv uzskats, ka ekonomika regulējas pati un to, vai bankas piešķir kredītus vai ne, nosaka pieprasījums un piedāvājums, tomēr privāto banku darbībā valda citi principi un tie nav orientēti uz īpašu atbalstu nacionālajiem uzņēmējiem.
Citadele ir veidota no Parex, taču arī Hipotēku un zemes banka pavisam nesen tika sadalīta un viena tās daļa - Altum - nodarbojas ar atbalsta sniegšanu biznesam.
Tā ir vispārēja pieeja ES - kad nepieciešams krīzē glābt bankas, dabiski, ka valsts tiek piesaukta palīgā, bet, kad situācija daudzmaz normalizējas, privātajam kapitālam tiek dota zaļā gaisma un valstij no bankām jātiek vaļā. Altum kā attīstības finanšu institūcija atbalsta funkciju veic, taču caur privātajām bankām. Pa tiešo kreditēt tai nav atļauts.
Taču, ja mēs gribam sasniegt Eiropas valstu attīstības un labklājības līmeni, mums ir jāattīstās straujāk par valstīm, kas ir ES vecbiedri - Vāciju, Nīderlandi, Franciju. Tikai ar proaktīvu valsts politiku var panākt to, lai Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis pieaugtu straujāk un sāktu pamazām izlīdzināties.
Sanāk, ka mums vajadzēja paildzināt pēckrīzes atkopšanās periodu? Pārāk ātri pasludinājām, ka krīze pārvarēta?
Es nevaru atbildēt, vai to varēja izdarīt, bet tas, ka tā vajadzēja darīt, ja skatāmies teorētiski, jā, tam es piekrītu. Un vajadzēja paturēt valsts rokās gan tagadējo Citadeli, gan Hipotēku banku, apvienot abas un, iespējams, pievienot arī tos aktīvus, ko cilvēki zaudēja Krājbankā, un dot uzdevumu, teiksim, 7-8 gadu laikā atpelnīt visus zaudējumus un cilvēkiem atgriezt to, kas viņiem pienākas.
Vai Citadeles pārdošana noris labākajā veidā? Varbūt labāk būtu pārdot caur biržu?
Ziniet, banku pārdošana jau nekad nenotiek tā kā tirgū, uz letes izliekot preces: lūdzu, ņemiet un pērciet. Varētu akcijas pārdot biržā, bet tad būtu nepieciešami zināmi nosacījumi pircējiem, piemēram, par kapitāla izcelsmi. Arī šajā gadījumā, vismaz no mediju ziņotā, redzams, ka dēļ politikas, bažām par krievu kapitāla pārāk lielu ietekmi banku sektorā valsts atsakās no pircēja, kas saistīts ar Krieviju.
Bet tajā pašā laikā pircējs no Amerikas arī nevar garantēt, ka banku nepārdos tālāk un kas vēl zina kam.
Tur jau tā lieta - pārāk daudz neskaidrību. Pārdošanas process nav caurspīdīgs, līdz ar to sabiedrībai rodas aizdomas.
Vai šāda noslēpumainība neveicina vēl lielāku neuzticēšanos valstij, valdībai, politiķiem?
Bez šaubām. Nav pamata cerēt, ka Latvijas tauta sauks: urā, paldies, ka pārdevāt. Lai ticētu, ir vajadzīgs liels skaidrošanas darbs. Tāpat kā daudz intensīvāk visu vajadzēja skaidrot pirms eiro ieviešanas.
Ir pagājuši astoņi pilni mēneši, kopš esam eirozonā. Kā vērtējat šo laiku?
Jūs jau zināt, ka viena no lielākajām problēmām ir tā, ka eiro tika ieviests valstīs ar atšķirīgu ekonomikas attīstības līmeni. Tā bija liela kļūda.
Tie, kas ir turīgi, kļūst vēl turīgāki, bet nabadzīgie kā bija nabagi, tā paliek?
Tas ir, kā Bībelē teikts: kam ir, tam tiks dots, un kam nav, no tā atņems pēdējo. Skan jocīgi, diemžēl tagad tā ir... Bagātākās valstis nestāv uz vietas - arī attīstās, un sasniegt viņu līmeni varam tikai tad, ja ir ļoti mērķtiecīga straujas attīstības politika.
Pirms gada politiķi solīja, ka eiro ieviešana veicinās investīcijas, būs ātrāka izaugsme, jutīsimies drošāk... Nekā tāda nav. Te gan jāsaka, ka šis gads arī nav nekāds vienkāršais - notikumi Ukrainā nav ekonomiku stimulējoši, arī eirozonas stāvoklis nav no spīdošākajiem, jo arī pašiem savu problēmu pietiekami daudz. Grieķija un Kipra joprojām nav pilnībā pārvarējušas krīzi.
Taču, ja runājam par eiro ieviešanas pozitīvajiem aspektiem, vienīgais, kas šobrīd skaidri redzams, ka ir ērti braukt pa Eiropu, nemainot valūtu. Taču atkal -, ja gribat ceļot vai veidot biznesa attiecības ar uzņēmumiem ārpus ES, nauda tāpat jāmaina.
Arī ES ietvaros naudu tomēr nākas mainīt, piemēram, braucot uz Lielbritāniju.
Jā, tajā skaitā arī uz Zviedriju, Dāniju... Tā ka pagaidām eiro ieviešanas rezultāti grūti vērtējami.
Ukrainas konflikts saasinājis nošķīrumu starp Austrumiem un Rietumiem. Mēs dzīvojam pierobežā. Kā tas var ietekmēt mūsu finanšu sistēmu un investīcijas? Bankās liela daļa ir nerezidentu noguldījumi.
Situācija tiešām tāda, ka politiķiem ļoti rūpīgi jādomā, ko runā, ko sludina, kādas sankcijas atbalsta vai neatbalsta. Ja mani atmiņa neviļ, aptuveni puse no noguldījumiem bankās ir nerezidentu noguldījumi. Bez šaubām, tā nav tikai Krievijas nauda, ir arī no Ukrainas, Kazahstānas, Uzbekistānas un vēl citām NVS valstīm.
Te gan jāsaka, ka attiecībā uz nerezidentu noguldījumiem bankās lielāko lomu parasti spēlē nevis tas, ko dara vai nedara valdība, bet gan banku vadības un akcionāru personiskās attiecības ar noguldītājiem. Ja sankcijas saasināsies, var sanākt pat tā, ka nerezidentu līdzekļi bankās Latvijā palielinās.
Kā investīciju vidi ietekmē tas, ka krīze ieilgst?
Diemžēl ir tā, ka uz ilgtermiņa ieguldījumiem šobrīd nevajadzētu īpaši cerēt. Jo neviens nav īsti pārliecināts, kas notiks rīt, kur nu vēl pēc gada vai diviem. Līdz ar to šobrīd ilgtermiņa projekti no privāto investoru puses, visticamāk, netiks attīstīti, ja vien valsts neiesaistīsies ar savām garantijām. Jāsaka gan, ka sankciju piemērošana Krievijai ir īpatnēja - par tām daudz runā, bet sadarbība ar Krieviju lielajām starptautiskajām korporācijām turpinās. Ļoti bieži publiskajā telpā dzirdam: mēs tiem krieviem parādīsim, pieņemsim sankcijas, viņiem nāksies piekāpties un tā tālāk... Skaidrs, ka neviens nepiekāpsies un nekas būtībā nemainīsies - Francija lēmumu par Mistral kuģu pārdošanu nav grozījusi, tāpat arī lielās naftas kompānijas ar Krieviju sadarbojas enerģētikas jomā. Tirdzniecība notiek, ieroči tiek pārdoti, mainās tikai firmas un valstis, caur kurām to dara.