Jāsāk ar veco patiesību - trūkst ilgtermiņa attīstības redzējuma. Galvenokārt tāpēc, ka ierēdņi nav pudu sāls apēduši, paši strādājot skolu sistēmā. Iznākums ir nestabilitāte, kas vajadzīga vismazāk. Jābeidz ar nemitīgajām pārmaiņām mocīt skolotājus, tās bieži vien notiek kampaņveidīgi un pēkšņi, tā radot iespaidu, ka tiek apzināti slēptas.
Uzlabojumi vajadzīgi arī izglītības saturā. Bērniem vairāk jāmāca nevis paturēt atmiņā milzīgo faktu materiālu, bet gan - kā to izmantot. Tas ir saistīts gan ar tik ļoti nepieciešamo mācību bāzes un materiālu kvalitātes uzlabošanu, gan skolotāju kvalifikācijas paaugstināšanu, kas lielā mērā atstāta pašu izglītības darbinieku iniciatīvas un līdzekļu ziņā.
Skolā pavadāmā mācību laika samazināšanai jābūt saistītai ar kvalitatīvām izglītības satura izmaiņām, no kurām pa gabalu jātur mehāniskā griešanā jau ietrenējušies ierēdņi. Arī skolotāju darba slodzes sakārtošanā ir pietiekami daudz citu Eiropas valstu pieredzes, lai to neuzticētu kādam, kurš ministrijā sevi vēl nav pierādījis.
Viens no sāpīgākajiem jautājumiem - augstskolu reforma. No valsts budžeta finansēto augstskolu skaits un mācību programmu pārklāšanās ir jautājumi, kurus nedrīkst ignorēt. Jau tagad jārēķinās ar studentu skaita kritumu pēc dažiem gadiem un jābeidz vienreiz par valsts naudu radīt bezdarbniekus - pedagogus, kuru nepieciešamais skaits diezin vai ir pasaulē lielākais noslēpums.
Tad nu izglītības ministram un ierēdņiem neiztikt bez drosmes runāt ar izglītības darbiniekiem laikus un atklāti un nevairīties plaši apspriest savas ieceres ar sabiedrību, arī bērnu vecākiem un studentiem. Ja nu beidzot ministrijai izdosies sadarbībā ar LIZDA izstrādāt attīstības plānu, kas vairāku gadu garumā nodrošinās stabilu izglītības sistēmas attīstību, varēs teikt, ka politiķi un ierēdņi šoreiz savu darbu ir paveikuši.