Tas gan nenozīmē, ka iespēja reabilitēties nevarētu rasties vismaz pusei Gdaņskas cīņu dalībnieku. Līdzdalība valstsvienībā ir individuāls jautājums, kuru tagad nevajadzētu cilāt uz karstām emociju oglēm. Nāks laiks, nāks jauna motivācija un jauni apstākļi, kuros sasteigti izbazūnētus vai karsto ziņu mednieku izprovocētus lēmumus var iznākt mainīt.
Taču neatkarīgi no tā, cik 2009.gada modeļa dalībnieku būs uz strīpas arī 2010.gada vasarā, ir skaidrs, ka valstsvienībai nepieciešamas būtiskas pārmaiņas. Ne tikai personālijās, bet arī izpratnē par vērtībām sportā un dzīvē.
Realitāte saka priekšā, ka nākamajai basketbolistu paaudzei sportiskā talanta, iespējams, ir mazāk nekā tai, kas nupat nokāpj no skatuves. Taču Latvijas lielākā nelaime ir nevis iespējamais kritiens lejup pa Eiropas basketbola rangu kāpnēm, bet gan tā lielā ētiskā cena, kas tika maksāta, lai uzturētu pie dzīvības ilūziju par vērā ņemamiem panākumiem. Valstsvienībā ir jāspēlē labākajiem, bet šis kritērijs jāattiecina ne tikai uz prasmi augstu lēkt un precīzi trāpīt grozā. Kad debesīs pacelta prasību latiņa šajā ziņā kļūs par neapstrīdamu normu, neizpaliks arī panākumi. Kaut kad - nākotnē.