Tāda ir mūsdienu pasaule, kuru es nevaru apstādināt. Ja cilvēkam ir ticība, ja viņš ir kristietis un viņš vēlas reāli piedzīvot svētkus labākajā veidā, kā baznīca māca, tad viņš neskraidīs pa tirgu un neorganizēs šovus, bet aizies uz Lielās Piektdienas dievkalpojumu. Ja cilvēkam nav ticības, varu vienīgi mudināt, lai netaisa troksni aiz cieņas pret kristiešiem. Bet to nevar uzspiest, mēs nedzīvojam šariata valstī.
Vai Lieldienu vēsts mainās atkarībā no tā, kas notiek sabiedrības dzīvē?
Lieldienu vēsts kodols nemainās, tas vairāk nekā 2000 gadu skan nemainīgs - tā ir vēsts, ka Jēzus Kristus ir miris par mūsu grēkiem, ka viņš ir augšāmcēlies un ticībā uz viņu mums tiek dota mūžīgā dzīve, jauna dzīve un kapacitāte dzīvot brīvībā no grēka. Bet eksistenciālā situācija, mentalitāte un kultūra mainās, un šī vēsts katrā laikmetā ir jāizsaka saprotamā veidā un vienmēr jāieliek dzīves centrā. Tas nav vienkārši, jo prasa atvērtību pret apkārtējo realitāti, tās izpratni, lai mēs zinām cilvēka reālās problēmas. Kristus nav aiz trejdeviņām zemēm, viņš grib nākt pie reālā cilvēka un pārveidot viņa sirdi. Ja nav kontakta, ja tiek izmantota valoda, kas tika lietota pirms pieciem gadsimtiem, tad tā skan ne no šīs pasaules, abstrakti, nedzīvi un neuzrunā cilvēku. Izaicinājums ir parādīt, ka šī vēsts ir pats aktuālākais un svarīgākais. Ļoti bieži baznīca ir palikusi mazliet nopakaļus izteiksmes maiņai, bet šobrīd tā ļoti labi atgūst nokavēto jaunā pāvesta personā.
Cik lielā mērā pāvesta personība nosaka katoļu baznīcas virzību?
Pāvesta personība ir ļoti svarīga katoļu baznīcā, salīdzinot ar pārējām kristīgajām konfesijām, izņemot tās, ko mēs saucam par sektām - viena līdera draudzēm. Katoļu baznīcai ir monarhiska uzbūve, pāvests ir galva, un viņam ir ļoti liela garīga un juridiska vara. Ikvienam katolim pāvests ir atskaites punkts. Pāvests nepieņem vienpersoniskus lēmumus, viņš nevar izmainīt ticības kodolu. Viņam ir uzticēts ticības mantojums, lai to sargātu un neizkropļotu nodotu tālāk. Visa katoliskā pasaule skatās, kā pāvests izsaka vēsti un to aktualizē - viņš ir kā bāka vai gids, kurš vada.
Pašreizējais pāvests Francisks ļoti veiksmīgi turpina iepriekšējo pāvestu iesākto. Jānis Pāvils II bija filosofs, aktieris, dzejnieks, dramaturgs, kaislīgs slēpotājs - ļoti vispusīgs cilvēks. Savas filosofiskās spējas un aktiera dotības viņš izmantoja, lai evaņģelizētu, lai sludinātu labo vēsti visā pasaulē. Vienlaikus viņš filosofiskā valodā noformulēja daudzas pamatlietas. Piemēram, enciklikas Ticība un prāts, Dzīvības evaņģēlijs un daudzi citi darbi, kuros no filosofiski reliģiskā viedokļa aplūkotas mūsdienu pasaules pamatproblēmas. Daļa no viņa izteikumiem bija grūti saprotami, un pāvests Benedikts XVI, kurš bija Jāņa Pāvila II līdzstrādnieks ilgus gadus, paņēma zem «teoloģiskās lupas» Jāņa Pāvila II mantojumu un sniedza ļoti labu komentāru un izskaidrojumu. Pāvests Francisks nav filosofs, viņš norāda aktualitātes un ģeniālā veidā tās nodod visiem ticīgajiem, viņš ir ļoti labs komunikators. Te ir redzama dievišķās providences gādība, lai kristīgā vēsts pasaulē varētu izskanēt labākajā veidā. Es zinu, ka viņš ir uzrunājis ļoti daudzus, ne tikai katoļus, bet arī luterāņus, baptistus, arī neticīgos, kuri saka - viņš mani uzrunā pozitīvi, modina uzticību ar savu vienkāršību, pieejamību, praktiskumu. Viņš nosauc vārdā problēmas, stājas tām pretī un ar savu piemēru rāda, kā tās risināt.
Šobrīd tiek būvēta jauna katoļu baznīca Maskavas ielā. Kādas ir jūsu iespējas būvēt vēl citus dievnamus?
Agrāk mums daudz palīdzēja ārzemnieki. Kopš esam Eiropas Savienībā, eirozonā, mūs uztver kā bagātu valsti. Kā ir patiesībā, mēs zinām, bet pēc ārējiem parametriem mēs esam bagāto valstu vidū, un ārējā palīdzība strauji plok. Svētā Antona baznīca agrāk bija, bet padomju laikā to atņēma un nojauca. Padomju vara paņēma vienu pareizticīgo kapelu un atdeva katoļiem. Pēc neatkarības atgūšanas kapelu atdeva pareizticīgajiem. Draudze nopirka zemi, ziedo, ir gatavi meklēt palīdzību arī citur, un esam tikuši līdz pusei, jumts ir uzlikts.
Ir gan arī cilvēki, kuri protestē un nevēlas baznīcu tik tuvu daudzdzīvokļu mājām.
Es viņus arī uzklausīju, bet dīvaini sanāk - interesanti, vai viņi protestētu, ja uzceltu spēļu namu? Man ir pamats domāt, ka aiz šiem cilvēkiem stāvēja biznesa intereses, jo tas ir pirmais gadījums, kad šādi protesti notiek. Pēc pastāvošajiem likumiem tur ir atļauts būvēt.
Vai ticīgo skaits neiet mazumā?
Ja ņem absolūtos skaitļus, ir redzams, ka cilvēku skaits Rīgas centra baznīcās ir samazinājies. Iemesli ir vairāki. Padomju laikā Pierīgas pilsētiņās nebija baznīcu, visi brauca uz Rīgu. Tagad, piemēram, Ogrē, Salaspilī ir baznīcas. Otrs iemesls - Latvija šo 23 gadu laikā ir zaudējusi 700 000 iedzīvotāju. Iespaidu atstāj arī tas, ka jaunā paaudze pamatā tiek audzināta neticības atmosfērā. Tie ir objektīvie apstākļi. Vienlaicīgi mums ir diezgan daudzas pieaugušu cilvēku kristības. Ir cilvēki, kas meklē ticības ceļu.
Vai katoļu garīdznieki dodas arī uz valstīm, kurās ir daudz emigrantu no Latvijas?
Vairākus gadus bija kapelāns Īrijā. Ir deleģēts priesteris, kurš brauks uz Norvēģiju, lai apciemotu latviešus, arī viens, kurš brauks uz Stokholmu, un viens arī uz Angliju. Notiek priekšdarbi. Problēma ir tā, ka cilvēki ir izkaisīti un viņus ir ļoti grūti savākt. Nav tā, ka tu aizbrauc un tevi jau gaida, viņi ir pa vienam jāuzrunā. No Īrijas mēs kapelānu atsaucām tieši tāpēc, ka tur bija saujiņa cilvēku.
Ja jums būtu jādod padoms Latvijas valdībai, kā panākt, lai cilvēki no emigrācijas zemēm atgrieztos Latvijā?
Galvenie aizceļošanas iemesli tomēr ir ekonomiskie, kad cilvēks neatrod darbu vai pietiekami apmaksātu darbu. Man zināmi daudzi gadījumi, ka cilvēki aizbrauca, nespējot atmaksāt kredītus. Ko mēs varam darīt, pirmām kārtām ar tiem, kuri dzīvo šeit? Mums vajadzīga patriotiskā audzināšana skolās. Tos, kuri ir aizbraukuši, var pārliecināt tikai ar stipriem argumentiem, galvenokārt ekonomiskiem - ka būs normālas iespējas strādāt un uzturēt ģimeni. Un arī emocionālais - ka neesam nevienu aizmirsuši, ka visi mums ir svarīgi. Ar valdības dekrētiem vien te nekas nesanāks. Lai to varētu īstenot, vajadzīga sabiedrības konsolidācija, jāatrisina starpnacionālais saspringums.
Vai Krievijas pareizticīgo patriarha Kirila vizītes pārcelšana liecina tikai par divu valstu attiecībām vai arī problēmām attiecībās ar Pareizticīgo baznīcu?
Tās ir starpvalstu problēmas, jo ar attiecībām ar Pareizticīgo baznīcu Latvijā viss ir kārtībā. Tieši tas, ka Kirils ir Krievijas patriarhs, lika viņu uzskatīt par Krievijas pārstāvi, un viņa vizīte var tikt izmantota politiskiem mērķiem.
Runājot par situāciju Ukrainā - droši vien Dievu lūdz abas puses, kas viena otru apkaro.
Tauta ir cietēja. Ukrainā bija ļoti augsts korupcijas līmenis, tautai, vienkāršā valodā runājot, bija «līdz kaklam», viņi vēlējās dzīvot normālā valstī, nevis zem papēža, kuru paši gan bija ievēlējuši. Diemžēl, cik var saprast, šī tautas enerģija un brīvības alkas tika izmantotas, un tiek mēģināts manipulēt no abām pusēm. Tur cīnās divas lielvaras no ārpuses par savas ietekmes sfēras palielināšanu. Šie procesi tika mākslīgi saasināti un nonāca līdz asinsizliešanai. Diemžēl arī ticīgi cilvēki nezina visas aizkulises un tiek izmantoti. Tas, kas būtu vajadzīgs šai situācijā, ir atteikšanās no vardarbības. Ja kāds lūdz Dievu, bet pēc tam paņem kalašņikovu un Molotova kokteiļus un iet ieņemt policijas iecirkni, bieži vien piekaujot tos, kas mēģina neļaut to izdarīt, - tam nav nekāda sakara ar kristietību. Ja viņi patiešām ir ticīgi, lai viņi lūdz par mieru un to, lai Dievs nomierina viņu satrakotās kaislības.
Vai Latvijā ir drošības sajūta, ka līdz kaut kam tādam nevar nonākt?
Es ļoti ceru un ticu, ka līdz tam nenonāks. Ļoti jāpiebremzē tie, kuri sava pašlabuma meklējumos spēlē uz cilvēku emocijām, patriotisma jūtām, kurina aizdomīguma atmosfēru, plēš augšā vecos ievainojumus. Pretējā gadījumā diemžēl pastāv risks, ka kaut kāds Krimas paveids var atnākt arī pie mums. Te vajadzīgs liels briedums no sabiedrības puses - neļauties manipulācijām.
Pirms gandrīz četriem gadiem, kad runājām īsi pirms jūsu iecelšanas amatā, jūs diezgan stingri norobežojāties no politiķu centieniem iesaistīt jūs jebkādās partiju aktivitātēs. Šogad ir divas vēlēšanas. Vai šādi centieni turpinās?
Jā, bet es viņus aizsūtu prom. Es runāju diezgan daudz par politiku, bet citādi nekā politiķi. Es dodu kritērijus, pēc kuriem būtu jāvērtē, bet neizlemju cilvēku vietā.
Kādi ir šie principi?
Pirmais - vēlēt par cilvēkiem, kuri ir godīgi un kompetenti, kuri ir gatavi strādāt kopēja labuma vārdā, nevis lobēs sava grupējuma vai partijas intereses. Kuri domās, kā atrisināt starpnacionālo spriedzi, lai katrs sajūtas kā mājās, respektēts un respektējot citus. Otrais - par tādiem politiķiem, kas respektēs to, ko Dievs ir ierakstījis cilvēka sirdī, tā saucamo dabisko likumu, kas noformulēts desmit baušļu veidā. Diemžēl ir tendences, kas nāk no Eiropas un ASV, Rietumu pasaules, kas veidojusies uz kristietības pamatiem. Tiek mēģināts šos pamatus skalot laukā, dažus no baušļiem mēģina apstrīdēt un atcelt vai ierobežot parlamentārās balsošanas vai referenduma veidā. Tad tā ēka sāk šūpoties. Tāpēc es aicinu balsot par tiem, kas desmit baušļus respektē.
Uz ko vēlaties mudināt Lieldienu laikā?
Lai ikviens atklāj to, ka viņš nav pašpietiekams. Ir vajadzīgi citi cilvēki, palīdzība, lai vienkārši dzīvotu un tiktu galā ar problēmām. Ir tāds teiciens, ka cilvēks ir slikts tiesnesis savās lietās, arī tanī, kas attiecas uz viņa iekšējo dzīvi. Sabiedrībā ir pieaugusi apdraudētības sajūta sakarā ar Ukrainas notikumiem, ar Zolitūdes traģēdiju, ar krīzi, arī zināmu politisko nestabilitāti. Lieldienās mēs esam aicināti izdzīvot Jēzus Kristus, kurš tika nogalināts, augšāmcelšanos. Jēzus saka - nebīsties no nedrošības, no nestabilitātes, no politiskajiem un ekonomiskajiem satricinājumiem. Ieliec manu roku savā, un es tevi izvedīšu cauri visām peripetijām.
Esmu redzējis attēlu ar uzrakstu uz sienas, kas skan apmēram tā - ja Jēzus atnāktu otrreiz, mēs viņu piesistu atkal krustā.
Taisnība. Ļaunums cilvēkā ir iesakņojies tik dziļi, pieķeršanās savai varai un mantai. Ja atnāk kāds, kas atmasko - pat ne tiešā veidā, parādot ar pirkstu, bet vienkārši dzīvo saskaņā ar mīlestību un patiesību, viņš kļūst par traucēkli. Tas, ko Jēzus teica - ak, Jeruzaleme, Jeruzaleme, tu nomētā ar akmeņiem praviešus un pēc tam cel viņiem pieminekļus. Tas atkārtojas. Parasti cilvēku atzīst tikai pēc nāves. Varbūt šodien Rietumu pasaulē Jēzu nepiesistu krustā, bet mēģinātu sagraut viņa publisko tēlu masu medijos, diskreditēt tā, lai zaudētu jebkādu autoritāti. Jo viņš būtu neērts visiem, kas, egoistisku mērķu vadīti, mēģina manipulēt ar sabiedrību.