Pēteris, kurš dzīvo 2008. gadā uzbūvētajā daudzdzīvokļu mājā Rīgā, Kalnciema ielā, Dienai stāsta, ka viņa dzīvoklī ir ļoti silts, taču, pētījuma Karstie rēķini kartē salīdzinot maksu par siltumu viņa mājā un pirms vairākiem desmitiem gadu būvētās celtnēs, viņu pārsteidzis, ka cenas par apkuri teju nemaz neatšķiras.
Kā skaidro Pētera mājas pārvaldnieka SIA Namu apsaimniekošana valdes locekle Līga Briķena, siltumenerģijas patēriņš ēkā pilnībā atbilst šīs mājas tehniskajiem rādītājiem, turklāt mājai ir stiklota fasāde.
Kopumā pērnā gada apkures sezonas septiņos mēnešos Pētera mājā patērēti 185 kWh/m2, bet šogad piecos mēnešos - 103 kWh/m2, kas jau divkārt pārsniedz iecerēto jauno normu.
Ekonomikas ministrijā (EM) skaidroja, ka patlaban būvnormatīvos prasības ir noteiktas ēkas norobežojošajām konstrukcijām un, ja tās tiek izpildītas, siltuma patēriņam vajadzētu būt 60-70 kWh/m2 gadā. Taču ēkās ar stiklotajām sienām šis rādītājs var būt lielāks.
Ministrijā min arī piemērus, ka dažviet apkurei tiek tērēts ne vairāk pat par 50 kWh/m2 gadā, taču tādos gadījumos ir nepieciešams lielāks ieguldījums būvniecības procesā.
Latvijas Būvinženieru savienības priekšsēdētājs Mārtiņš Straume uzskata, ka stratēģijā paredzētie rādītāji ir sasniedzami, bet praksē ir reti gadījumi, kad tas izdodas.
Energoefektivitātes ziņā neveiksmīgus projektus viņš skaidro ar izmantotiem lētākiem un attiecīgi arī mazāk kvalitatīviem materiāliem.
Tādas mājas būvniecība, kas būtiski ļauj taupīt siltumu, pēc M. Straumes teiktā, var izmaksāt par 20-30% dārgāk, tomēr dažu gadu laikā ieguldījums atmaksājoties.