Daudzi atbildēja - lai nu kas, bet politika viņus neinteresē, saista mūzika, dzeja un vēlme «dzīvot, kā grib». Bija grupiņa jauniešu, kas norādīja, ka būt par deputātu ir pēdējais, ko viņi varētu vēlēties savā karjerā. «It kā tiek ievēlēti normāli cilvēki, bet nepaiet ilgs laiks, kad viņi visi kā viens apmet kažoku,» prāto jaunieši. Par jaunās paaudzes spēju līdzdarboties politikā piesardzīgi optimistisks ir politologs Ivars Ījabs, kurš klasificē divas pretēji vērstas tendences. Kā pozitīvo viņš uzteic iezīmi, ka jaunākajai paaudzei ir krietni grūtāk kāpt uz galvas nekā tiem, kas pie tā pieraduši kopš PSRS laikiem. Viņi iemācījušies pastāvēt paši par sevi un savām interesēm, kas ir ļoti labi demokrātijai. Pārspīlēta cieņa pret visādām falšām autoritātēm jauniešiem piemīt krietni mazāk. Negatīvo tendenci politologs saskata apstāklī, ka jauniekārtotā Latvija savus bērnus izaudzinājusi daudz ciniskākus, nekā to darīja PSRS. Citu ļaužu vajadzības, piedienīgas uzvedības normas viņiem īpaši daudz nenozīmē.
Tie, kuri atbildēja uz Dienas jautājumiem par «deputātiem, ko gaida», lielāko tiesu ir erudīti, drosmīgi, prot izteikt savas domas vai atrast tos, kuri sakarīgas atbildes viņiem piespēlē. «Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas nebaidās palaist muti un aizstāvēt savas intereses pat tad, ja citiem tas liekas nepieņemami,» jaunatni cildina Ījabs.
Viņi visi ir degsmes pilni liecināt jābūtību! Viņi zina, kādiem jābūt citiem un kādiem jābūt tiem likumiem, kuri nodrošinātu sabiedrībai harmonisku un laimīgu dzīvi. Jaunieši ir lieliski informēti par to, kas šajā zemē būtu jādara pirmām kārtām, lai valstī būtu labklājība. Politekonomiski mūsdienu jaunie ir diskutēt spējīgi, un paldies dievam un skolotājiem, kas viņus mudinājuši un iedrošinājuši prasmei izteikties. Runāt mūsu jaunie prot! Oratora talants piemīt daudziem, turklāt dominē aizkustinošs kategoriskums, kas tik ļoti piestāv jaunajai paaudzei. Ījabs ironizē: «Gatavība nospļauties par citiem nākamajiem parlamentāriešiem ir daudz lielāka nekā tiem, kas uzauguši sociālismā vai atmodas laikā, kur vēl valdīja kaut kādi priekšstati par solidaritāti un biedriskumu. Un jaunajiem ļaudīm šodien ir grūti iestāstīt, ka korumpēta valdība un smieklīgi zemas algas ir normāla parādība ES valstī Latvijā, ja citās Eiropas zemēs paši savām acīm ir redzējuši, ka var būt arī citādi.» Uz to politologs liek piesardzīgas cerības.
Jaunie ir gatavi mācīties, strādāt un mainīt likumus tā, lai ne tikai paši, bet tauta kopumā būtu apmierināta dzīvot. Vai nu jaunajiem nav kur sprukt no informācijas pārbagātības, vai patiešām tā ir izpratne par ekonomiku, bet kā pirmo visi uzsver naudas veidošanas pamatu - ražošanu un nodokļus. Ja mūsu jaunie kļūtu par deputātiem, viņi būtu nevis kā āži kāpostdārzā, kā par 10. Saeimas deputātiem izsakās, bet dārza sargi. Viņos gail altruisma zemdegas.