Brālis Kristaps ir pats jaunākais. Mācās 5. klasē. Šorīt viņam ļauts paslinkot. Laukā tumšs. Naktī lija, un tagad nevar īsti saprast, kas tur zem kājām čirkst. Laikam tomēr sarma. Tāda dīvaina tualete viņiem dārza malā. Ar stikla durvīm. Tumsā labi, visu, ko vajag, var tīri labi saskatīt. Sēdi, vēro naksnīgo dārzu, kūti. Auksts. Nav tomēr īsti omulīgi. Redz, Baiba arī visu jau padarījusi, nāk no kūts.
Tētis un mamma aizbrauc pirmie, viņi strādā Bērzaunē. Vēl minūtes desmit. Tās, kā izskatās, ir pašas lietderīgākās. Kaut kas tiek krāmēts, Baiba kaut ko meklē. Kristaps jau liek mugurā somu un aizsoļo.
Skolas autobuss pienāk un aizripo tieši 07.30. Un tas ir pie Silavām. Līdz autobusa pieturai ir vairāk nekā kilometrs, ko iet. Cik laika tas aizņem, nezinu. Bet Kristaps enerģiskā, mērķtiecīgā solī jau pazūd mežā. Nāk arī Judīte. Kaut ko nes. Nu ļoti cienīgi nes. Atcerējos olimpiādi. Tur smukas meitenes olimpiešiem apbalvošanas ceremonijā zelta, sudraba un bronzas medaļas tik cienīgi pienesa. Jautāju, vai lielajā konfekšu kārbā ir mājasdarbs rokdarbu stundai. Izrādās, nē. Kārbā ar uzrakstu Rīga tiešām ir konfektes, un tās tiek nestas klasesbiedriem. Jo Judītei bijusi dzimšanas diena. Tāpēc jāpacienā.
Baiba nāk beidzamā. Pa brīžam paskrien. Neesot varējusi atslēgu atrast. Atbildīgākais pienākums. Galu galā arī tūristi iešanu grupas beigās uztic spēcīgākajam. Bet cauri mežam vienmēr patīkamāk iet bariņā. Arī šī trijotne to ir ielāgojusi. Saule vēl nav uzaususi, bet ir jau diezgan gaišs. Ziemā būs pavisam tumšs. Ceļa gals. Patiesībā krustojums. Bariņš skolēnu jau gaida. Tie ir no tuvākajām mājām.
Un tad brauc autobuss. Lauku klusumā labi var dzirdēt, kā tas kaut kur rūc. Bet aiz līkuma parādās negaidīti. Tālāk viss notiek kā labi iestudētā uzvedumā. Nekādas grūstīšanās vai vietu meklēšanas. Busiņa durvis pašas atveras, pašas aizveras un noslēdzas. Cik var noprast, te katram sava vieta. Judīte sēž pašā priekšā vientuļajā krēslā, Kristaps - aiz šofera. Šoferis ir Normunds Liepiņš. Viņam šajā busiņā ir pati patstāvīgākā vieta. Saprotams - pie stūres.
Šis tad arī ir jaunais, oranžais Kalsnavas pamatskolas autobuss, kurš Jaunkalsnavā ieripoja vienā no septembra pēdējām dienām. Esot bijis tiešām jauks pasākums. Šveices vēstniece teikusi runu. Jāatgādina, ka šis un vēl vairāk nekā simt tādu pašu autobusu citās Latvijas vietās, kā rakstīts uz braucamrīka sāniem, «iegādāts Latvijas un Šveices sadarbības programmas ietvaros un to līdzfinansē Šveices Konfederācija».
Kalsnavas pamatskolā sen neviens ar tik jaunu mašīnu nebija braucis. Salons smaržo kā jau jaunas mašīnas. 20 sēdvietu (ja ieskaita arī šofera vietu). Stāvvietu jaunajā autobusā nav. Lai gan tas nekāds pārsteigums nav, jo arī vecajā kājās stāvēt nedrīkstēja. Tāpat kā iepriekšējo, arī jauno busu sauc Mercedes Benz Sprinter.
N. Liepiņš, kura pārziņā jaunais autobuss nonācis, par to pagaidām neko daudz nestāsta. Tik vien kā - jauns. Par veco gan, jūtu, būtu gatavs kaut ko teikt. Bet labāk - nevajag. Ja nu kādreiz tomēr kaut kur jābrauc.
Kalsnavas pamatskolai ir divi skolas autobusi, kuri diendienā vadā skolēnus. Viens, jau minētais jaunais, met mazo loku. Otrs - krietni lielāks, vecāks un zaļš. Tas met lielāku loku, tālāk brauc un vairāk skolēnu ved. Šogad skolēniem lielajā busā klāt nākuši arī bērnudārznieki. Viņus no Jaunkalsnavas ved tālāk uz bērnudārzu Aiviekstē, jo vietējo likvidēja.Tādā veidā jaunā paaudze jau laikus tiek radināta pie agras celšanās un patstāvīgas braukšanas skolas busā. Tas - no vienas puses. Ir arī otra puse. Bērnudārznieku ir vesels pulciņš - vairāk nekā trīsdesmit, un tas jau nozīmē, ka Kalsnavas pamatskolai, lai arī mazai, ir potenciāls.
Autobuss skolēnus ved arī mājās. Vispirms pie skolas pieripina lielais zaļais buss, kurš veic lielo apli. Tas arī atved bērnudārzniekus. Un tad tā ap četriem pēcpusdienā no skolas uz mājām (vai gandrīz līdz tām) pāri palikušos aizved jaunais - oranžais mersedess. Protams, arī Baibu, Judīti, Kristapu Gercēnus.
Bet parkā pie Kalsnavas pamatskolas ir akmens. Uz tā rakstīts: «Nevis slinkojot un pūstot, Tautu labā godā ceļ. Nē, pie prāta gaismas kļūstot, Tauta zied un tauta zeļ.» Protams. Tas Jurim Alunānam par godu un viņa piemiņai uzlikts, jo viņš turpat netālu savulaik piedzimis un dzīvojis. Novadnieks. Prātīgas peršas sarakstījis. Tā, lūk, tai Kalsnavā.
Bet, mājās braucot, man pielipis cits meldiņš. Tā padomjlaiku populārā dziesma par oranžām debesīm, oranžo jūru, arī kamieli oranžo un tēti, un mammu, kuri arī oranži. Sen nav dzirdēta. Varbūt tāpēc, ka krieviski, tāpēc, ka no padomju laikiem. Bet tāda lustīga. Pozitīva.