Kā lepni stāsta Jāzeps, Īdeņa visos laikos esot bijusi kā nošķirta sala, no vienas puses ezers, no otras purvi un meži, un tajā dzīvojuši lepni un dumpīgi ļaudis, cieši sadzīvojot savā starpā un nelabprāt ielaižot svešiniekus. Laiki mainījušies, taču Īdeņa ir palikusi tāda pati, kaut arī iedzīvotāju tajā ir kļuvis mazāk, tomēr viņi turas cieši kopā. Jāzeps Brencis nav ciema vecākais, taču pie viņa parasti griežoties tad, kad vajadzīga praktiska palīdzība, un viņš nevienam neatsakot. «Jāzeps ir cilvēks, kurš strādā ar sirdsmīlestību, neatsakot ne vecai tantiņai, ne mazam bērnam, iekopis skaistu māju, kur naktsmājas netiek liegtas nevienam. Brīnišķīgs tēvs, brālis, draugs, īsts savas tēvzemes saimnieks, kurš neskrien uz Īriju, bet apstrādā savu tēvutēvu zemi, nekad nesūkstās, ka ir grūti, bet ik rītu brauc zvejot zivis Lubānā,» tā par savu brāli Jāzepu akcijai Latvijas lepnums raksta varakļāniete Mārīte Strode. Jāzeps gan kautrīgi teic, ka _Latvijas lepnums_ varētu būt viss draudzīgais Īdeņas ciems, jo tāds ir Latvijā vienīgais.
Sava republika
Dienā, kad viesojamies Īdeņā, oktobra vējš un lietus iztraucējis zveju, tāpēc Jāzeps izvadā mūs īsā ekskursijā pa ciemu, kur pirmie cilvēki sākuši mitināties pirms vairāk nekā 3500 gadiem, par ko īdeņieši esot bezgala lepni - pie viņiem esot bijusi attīstīta bronzas un dzintara apstrāde vēl pirms Senās Grieķijas civilizācijas, par to liecinot arheoloģiskie izrakumi. Viens no spilgtākajiem īdeņiešiem zemnieku saimniecības Zvejnieki saimnieks Jānis Macāns parasti šokējot tūristus, stāstīdams, ka tieši te esot pirmā Latvijas galvaspilsēta. «Te mums tiešām kā sava republika, esmu dzirdējis, ka ir tādi ciemi, kur kaimiņš par kaimiņu neko nezina. Pie mums gan tā nav. Mūsējie saka tā - te nav Krievija, te nav Eiropa, bet Īdeņa ir Īdeņa,» smejas Jāzeps. Viņš pats te dzimis un audzis, pēc apprecēšanās kādu laiku dzīvojis Nagļu ciematā, taču dzimtās salas vilinājums bijis pārāk liels, ar dzīvesbiedri Rutu un trim bērniem atnākuši atpakaļ, uzcēluši māju, iekopuši skaistu dārzu un tagad nekur citur nevarētu savu dzīvi iedomāties. Zemes pleķīši Īdeņā nav lieli, tāpēc iedzīvotāji pārtiek no zvejas, rudeņos lasa dzērvenes. «Lubāns mūs baro, visi pieaugušie vīrieši iet zvejā, vai rūpnieciskajā vai pašu patēriņam. Manam pāriniekam laivā Antonam Plešam ir 83 gadi, taču viņš airē, ka prieks.»
Rīko talkas
Īdeņā vēl saglabājusies senā Latgales talku tradīcija, dažādus lauku darbus apdara, paaicinot palīgā kaimiņus. Ja kāds vecs cilvēks paliek viens bez tuviniekiem, kaimiņi bez vārda runas nākot talkā un aprūpējot. Īpašas talkas tiek rīkotas kapu uzkopšanai, bet pēdējais lielākais kopdarbs, ar ko Jāzeps ļoti lepojas, ir vecā krucifiksa atjaunošana. Ciema krusts bijis jau galīgi vecs, celts vēl pirms kara, tāpēc īdeņieši salikuši līdzekļus un spēkus kopā, lai to atjaunotu, Jāzeps devis kokmateriālu, cits darinājis, jo ciemā esot daudz prasmīgu amatnieku, pat laivu meistars un niedru jumtu jumiķis. «Kaimiņi nekad neatsaka, ja vajag palīdzību. Kad atnācu dzīvot uz šejieni, mums nebija akas, divus gadus mocījos, vadājot ūdeni no tālienes, tad nolēmu izrakt savējo, meistari pieteicās tieši tad, kad naudas nebija. Ko darīt, aizgāju pie kaimiņienes pensionāres, viņa bez vārda runas visus savus ietaupījumus atdeva, vēl saka, Jezup, ja tev vajadzēs, palīdzēsim. Tā mēs cits citam palīdzam.» Iedzīvotāju Īdeņā gan pēdējos gados palicis mazāk, tikai kādas divdesmit sētas, arī skolasbērnu skaits sarucis, bet Latvijas laikā tepat salā bijusi četrklašu pamatskola. Jāzepa bērni jau lieli - vecākā meita studē Sporta akadēmijā, sapņo par Nacionālo aizsardzības akadēmiju, arī dēls izvēlējies militāro dienestu, pusgadu dienējis Afganistānā. Jaunākā meita, talantīga mūziķe, mācās Rēzeknes Valsts ģimnāzijā. Vai kāds paliks Īdeņā? «Gan jau,» prātīgi nosaka Jāzeps.
Neatsaka nevienam
Jāzepu īdeņieši slavē par izpalīdzību, viņš esot kā tāds šoferis, ja kādam vajagot aizbraukt pie ārsta uz Nagļiem vai Rēzekni, tad skrienot pie Jāzepiņa, viņš nekad neatsaka. «Nedrīkst vecam cilvēkam atteikt. Pats arī kādreiz būšu vecs. Nevaru arī pabraukt garām, ja redzu, ka vecītis iet. Tantiņas parasti mēģina santīmus bērt, bet es saku, nē, tu labāk par mani pātariņus noskaiti,» pasmaida Jāzeps.
«Mana vecāmāte teica tā - neņem no cita, bet nepalaid savu. Un nekad nedari otram to, ko tu pats negribētu, lai dara tev. Pie šiem diviem likumiem es visu mūžu pieturos,» saka Lubāna zvejnieks Jāzeps Brencis un apsola paņemt līdzi zvejā. Tad, kad Lubānu jau klāj pirmais plānais ledus, lomi esot visbagātākie.