Amigo varētu būt Joseliani filmas varonis. Bijis tāds pats schaschwi - putniņš viendienītis (latviski filmas nosaukumā nez kāpēc tulkots kā dziedātājstrazds), kurš dzīvojis pret straumi. Pārliecināts, ka viņa dzīve sākusies tikai tagad. Ar to brīdi, kad Joseliani filma beidzas un Gia it kā tiek sabraukts, bet beigu kadrā pulksteņmeistars labo pulksteni, un tas sāk tikšķēt uz priekšu.
Kalnu mājas mazā istabiņā uz koka galda ir Amigo kompis. Naudu viņš pelna kā programmētājs. Visapkārt ir viņa īstā pasaule - filigrāni punktētie zīmējumi, kādus nav nācies redzēt nevienā pasaules izstāžu zālē. Tušas pudelītes un spalvas, uzmetumi, skices. Amigo netic ģimenes institūcijai. Viņš dzīvo viens.
Nākamajā rītā pēc lieliskas vakarēšanās mēs ar Amigo dodamies kalnos, lai lasītu sēnes, kas aug klintīs uz sausu koku celmiem. Viņš grib noskaidrot, kas tās par sēnēm, kas aug uz zemes un ko te neviens nelasa, jo, iespējams, tās pazīšu es. Pēc stāva kāpiena gar klinšu upi ēnainā kalnu pļavā paveras neticams skats. Visa zeme raibi noklāta ar bērzlapēm, gailenēm, krimildēm, raganbekām un baravikām. Mūsu viensētnieces te aug bariņā, visas kopā, gluži kā lielie radu pulki pie gruzīnu bagātīgi klātajiem galdiem. Es bļaustos aiz sajūsmas. Amigo iekrīt tādā pašā azartā un uzmanīgi klausās katras sēnes aprakstu. Lai nomierinātos, saēdamies milzīgās kalnu kazenes, un stāvais kāpiens turpinās. Tagad es saprotu, ka grozu vietā te lieti noder Amigo sēņu mugursomas. Ēnainā nogāzē mēs atrodam pirmos celmus, kas apauguši pērļainām austersēnēm. Amigo seju pārslīd laimīgs smaids. Ak dievs, cik tās ir graciozas un kā gaisma rotājas to sudrabotajās cepurītēs! Pārguruši, bet laimīgi mēs atgriežamies ar pilnām mugursomām. Sēnes tiek pagatavotas visdažādākajos veidos. Pie maltītes mēs ar Amigo paklanāmies viens pret otru kā pret skolotājiem.
Ceļš atpakaļ uz Tbilisi caur kalniem ir kaut kāds gaismas pieliets. Ir tāda pilnīgi reāla iespēja, ka pulkstenis atkal sāk tikšķēt pēc apstāšanās.
Pāris dienu vēlāk pilsētas siltā pēcpusdienā uz ielas mūsu uzmanību piesaista kaut kur redzēts neliela auguma vīrs, mazliet iesirms, gaišās drēbēs. Rokā viņam mazītiņš fotoaparāts, un viņš knipsē mirkļus, ko neknipsē tūristi. Šis vīrs ir Otars Joseliani. Liekas kaut kā pašsaprotami pieiet viņam klāt un atzīties mīlestībā pret filmu par putniņu viendienīti un to pulksteņa ainu filmas beigās. Ak es esot no Rīgas, saka Joseliani. Nu tad jāskūpsta jaunkundzei roka.