«Cilvēki, uzsākot treniņus, bieži sevi pārvērtē,» iesāk V. Lācis. «Ir kļūdaini sākt skriet pie ļoti ātra pulsa.» Tas nozīmē, ka cilvēks skrien ātrā tempā mazu gabalu, nevis lēnām uz laiku. Otra tipiskā kļūda - sākt treniņus ar pārāk garu distanci. Trešā - mesties trasē ar pilnīgi jauniem sporta apaviem, tos iepriekš neienēsājot.
Ja gribat skriet 5 km
Treneris norāda, ka tiem, kas grib skriet 5 km distanci, bet nav iepriekšējas sagatavotības, vispirms pāris dienas jāiziet mierīgā pastaigā, lai ķermenis pierod pie kustībām, tikai tad jāmetas skrējienā. Tas ir sevišķi svarīgi cilvēkiem ar lieko svaru - viņiem lielāks risks satraumēt ceļus, pēdas, muguru.
Skriet vajadzētu ne vairāk kā 3-4 reizes nedēļā. Iesācējiem pirmajā nedēļā treneris iesaka plānu: pirmdienā noskriet divus km, trešdienā jau trīs, ceturtdienā iziet pastaigā vai doties papeldēt. Piektdienā pielikt klāt vēl kilometru, bet sestdien, svētdien atpūsties.
Nākamajā nedēļā jau var sākt ar 3 km, nedēļas laikā tos pieaudzējot līdz pieciem. Trešajā nedēļā organismam jāļauj nedaudz atpūsties, tāpēc skriet vajadzētu ne vairāk kā 2-3 reizes. Ceturtajā un piektajā nedēļā distances garums jāpieaudzē līdz 10 km. Papildus var iet arī uz svaru zāli, staipīties un pildīt kustību koordinācijas vingrinājumus.
Pusmaratona skrējējiem
Tie, kas kustas vai skrien visa gada garumā, var paspēt sagatavoties arī pusmaratonam. Pusmaratonistiem treneris iesaka līdzīgu programmu, tikai skriešana jāuzsāk ar 6-7 kilometriem tā, lai aptuveni nedēļu pirms pusmaratona skrējējs arī treniņā varētu noskriet ko līdzīgu pusmaratona distancei. Svarīgi pēdējās dažas dienas pirms sacensībām nepārpūlēties, tāpēc šajās dienās labāk atpūsties. Lai arī daudzi noliedz, ka pirms skriešanas nepieciešama iesildīšanās, V. Lācis uzskata, ka 2-3 minūšu ilga ķermeņa iekustināšana par ļaunu nenāks.
Ko vilkt mugurā
Veikala Maratons eksperts Gatis Bērziņš uzskata - apģērbs skrējienu var vai nu padarīt ērtāku, vai - gluži pretēji - apgrūtināt. G.Bērziņš novērojis, ka skriešanai cilvēki parasti izvēlas kokvilnas apģērbu, kas viņiem liekas dabiskāks. Taču kokvilna uzsūc sviedrus, bet nenovada tos nost no ķermeņa. Tādējādi skrienot āda izsūt, un veidojas noberzumi. Turklāt, ja skrienot krekls iesvīst un nenovada mitrumu, ir lielāks risks, ka, uzpūšot vējam, cilvēks var saaukstēties. Sintētiskie skriešanai paredzētie apģērbi ražoti tā, lai šos riskus novērstu. G. Bērziņš gan stāsta, ka šāds apģērbs ir svarīgāks gargabalniekiem, savukārt minimaratonisti tīri labi var iztikt ar ierasto kokvilnu. Līdzīgi esot arī ar speciālajiem skriešanai paredzētajiem apaviem. «Ja cilvēks skrien vienreiz gadā, viņš piecus kilometrus var noskriet arī uzvalka kurpēs vai tenisa čībiņās,» smej G. Bērziņš. Tomēr regulāra skriešana nepiemērotos apavos atstāj iespaidu gan uz mugurkaulu, gan kāju locītavām. Tāpēc garo distanču skrējējiem svarīgi skriet pareizos apavos, kam ir starpzole ar amortizējošo daļu, kas mīkstina soļu izdarīto triecienu, norāda eksperts.