_ Izrāde Nirajamas pasakas tiek ne tikai izrādītas, bet arī izstāstītas - gluži kā episkajā teātrī. Tās pamatā ir rotaļa, spēle, kur viens tēls pārtop otrā, lietojot masku vai kādu tās elementu - plīvuru, ūsas, čalmu u. c. Šķietamais vieglums ir rūpīga darba rezultāts: Māra Ķimele šo «bērnu spēles» estētiku ir apguvusi ar tik nebērnišķīgiem materiāliem kā Šekspīra Soneti un Karalis Līrs, arī Rutes grāmata no Bībeles. Bērni sēž ap spēles laukumu, tā centrā neliels paaugstinājums - patvērums aktieriem, kas tobrīd nav iesaistīti darbībā, kā arī mūziķiem - komponistam Jēkabam Nīmanim un dabas skaņu kolekcionāram Maksimam Šenteļevam. Aktieri stāstīdami apmet loku gar skatītāju pirmajām rindām, ļaujot atraktīvākajiem sevi uzrunāt, apostīt un pat pačamdīt. Jāuzteic mākslinieču tandēms - manuprāt, spilgtākie jaunie vārdi scenogrāfijā kopš Reiņa Suhanova - Inga Bermaka un Agnese Stabiņa, kas nelielas telpas un neliela budžeta ietvaros spējušas radīt gan brīnumskaistu orientālu pili, gan pulku krāsainu papagaiļu, gan draudīgas maskas un košus indiešu tērpus.
Ar gonga sitienu
Problemātiska bērniem ir galvenā vēstījuma par Nirajamu miksēšana ar vairākām citām pasakām. Lielākoties aptaujātie sīči nav sapratuši, ka tie ir atsevišķi stāsti: daži bija mēģinājuši uztaustīt to saistību ar sižeta centrālo līniju, citi bērnu bezrūpībā atmetuši loģikai ar roku, nospriežot, ka tie ir papildu piedzīvojumi tiem pašiem Nirajamas pasaku varoņiem. Varbūt tas nav tik svarīgi, bet varbūt ir vērts apsvērt kādu uzkrītošāku stāstu «atdalīšanas» zīmi kā gonga sitiens. Tomēr bez šiem papildu vēstījumiem izrāde zaudētu savu bērnu lūramcaurules - kaleidoskopa iespaidu. Patiesībā rotaļīgā pasaka par plācenīšiem, ko skolnieks vāc brahmana uzdevumā, ir ne vien jautra, bet arī liek mazajiem skatītājiem iedziļināties aritmētiskās darbībās (asprātīgs veids, ko var izmantot arī matemātikas skolotāji). Pasaka par bruņurupuci, kas negribēja pamest savas mājas un tādēļ gāja bojā, piedāvā citu, latviešiem negaidītu skatījumu uz jēdzienu «dzimtene»: «Neesiet kā šis bruņurupucis, nesakiet alkatīgi - mana redze, mana oža, mana dzirde, mans dēls, mana meita, mana māja, mana nauda,» pamāca Bodhisatva. Savukārt pasaka par papagaili būrī, kas ļoti viltīgā ceļā atguva brīvību, noder arī kā pieaugušo attiecībās lietotu komplicētu stratagēmu spožs paraugs. Šai pamācošo gadījumu virtenē kā acu piemiegšana pieaugušo virzienā šķiet epizode ar Šivu un Hemesiru, kura, Ingas Alsiņas vijīgo augumu ar klātpieliktām milzu krūtīm un garām krēpēm graciozi izliekdama, dabū bērnu «no vēlēšanās vien». I bērni, i pieaugušie pamana būtnes izaicinošo seksapīlu, bet pats stāstiņš paliek drusku anekdotes līmenī. Man šķiet, ka vērts būtu saglabāt spirdzinošu nopietnību, nepieļaujot sajūtu - tā jau tikai hohma, kas brīžam iezogas dažā intonācijā... Aktieri, kas varoņus attēlo visnopietnāk - kā E. Samītis Nirajamu vai Jana Čivžele viltīgo papagaili un princesi Mandaravati - arī izpelnās vislielāko uzmanību.
Neliela atkāpe
Pēdējos gados ir izaugusi jauna vecāku suga, kas ļoti nopietni rūpējas par savu bērnu dzīves tīrību. Viņi zina, ka dzert no vienreizējām plastmasas glāzēm ir «fui», jo tas ir antiekoloģiski, un tai pat laikā viņiem rūp, lai bērns neķer «kaitīgus» baciļus no dažādām koplietojamām lietām skolā. Viņi zina, ka, piemēram, arī multene Toms un Džerijs ir «fui», jo tā, pirmkārt, ir agresīva, otrkārt, gaužām nereālistiska, un bērns varot apjukt, redzot, ka dažādi nīdētais kaķis «augšāmceļas» pat pēc asfalta ruļļa pāri pārbraukšanas. Viņus biedē arī tādas izrādes kā Baltā kamielēna sapnītis Valmieras teātrī un nu - arī Nirajamas pasakas. Nezinu, kādas pasakas šie bijušie bērni lasījuši, jo, izņemot Milna Vinniju Pūku, nekādas citas caurcaurēm labdabīgas pasakas, kas būtu arī jēdzīgas, prātā nenāk (arī Pūkā taču ir bērna nolaupīšanas epizode!). Vecākiem, kas JRT mājaslapā šūmējas par to, ka indiešu pasakas ir pārlieku seksuāli piesātinātas vai pārlieku vardarbīgas, ieteiktu mazliet saspringt un atcerēties, kādā vecumā bērniem rodas pirmie erotiskie impulsi un ka ar nāvi mums nākas saskarties ne tikai nobriedušā vecumā.