Diskutēt vispirms nozīmē šos jautājumus kā tādus likt uz izskatīšanu frakcijā. Tas būtu loģisks sākums - jo es, protams, varu līdzīgu aicinājumu izteikt visai Saeimai, bet citu frakciju deputātiem uz tādu nav jāatsaucas. Protams, viena saruna frakcijā neko nedos, jo mums pirmām kārtām ir jāvienojas, vai mēs veicam minēto posteņu līdzšinējo ieņēmēju darbības izvērtējumu, vai mēs lūdzam talkā kādus ekspertus. Valsts prezidenta gadījumā situācija pat varētu būt vienkāršāka, jo šī amata ieņēmējam nav nepieciešamas tādas profesionālās kvalitātes kā AT priekšsēdētājam un ģenerālprokuroram. Un, piemēram, AT priekšsēdētāja gadījumā (te jāatgādina, ka tieši viņš piedāvā parlamentam kandidatūru ģenerālprokurora postenim), manuprāt, Ilmai Čepānei kā bijušajai Saeimas Juridiskās komisijas vadītājai būtu jānāk frakcijai palīgā. Jo vairāk tāpēc, ka, man šķiet, viņai būtu ko teikt.
Tā būtu diskusijas forma. Kāds būtu saturs? Jo ir, piemēram, šāds vērtēšanas modelis: pašreizējais amata ieņēmējs skandālos nav iekūlies, nekādas glupības nav sastrādājis, attiecīgi - lai turpina strādāt.
Ziniet, es to varu pateikt atklāti - esmu nogurusi no «mazākā ļaunuma» principa Latvijas politikā. Tas ir neprofesionāli, tas ir gļēvi, tā ir izvairīšanās no skaidras valodas, tā ir izvairīšanās no lēmumu pieņemšanas. Cik ilgi var tā turpināt?
Respektīvi, vērtējot vajadzētu ņemt vērā arī to, ko konkrētais cilvēks nav izdarījis, lai gan varēja un vajadzēja?
Tieši tā.
Vai izvērtējumu neapgrūtina tas, ka nav skaidrības par alternatīviem kandidātiem? Tā teikt, kāda jēga vērtēt, ja par tiem pašiem personāžiem jau vien būs jābalso?
Manuprāt, tie ir ļoti saistīti procesi. Ja iet pa ierasto taku... Redziet, tā slēptā dienaskārtība ir gandrīz fiziski sajūtama - nebūsim naivi. Frakciju un partiju vadītāji jau ļoti rūpīgi plāno. Vismaz to, kas saistīts ar Valsts prezidenta vēlēšanām. Līdz ar to manis minētā vērtējuma veikšana būtu tikai cieņas parādīšana sabiedrībai, pašreizējiem šo amatu ieņēmējiem un potenciālajiem ieņēmējiem, un galu galā pašiem sev. Es negribu piedzīvot situāciju, ka mēnesi pirms, teiksim, Valsts prezidenta vēlēšanām man pasaka, ka balsojums būs tāds, un tad iestājas t. s. partijas disciplīna. Es gribētu šajā sakarībā arī atgādināt, ka attiecībām starp partijas frakciju un partijas vadību nevajadzētu būt kā starp uzņēmuma vadību un tajā strādājošajiem. Ir nepieciešams līdzvērtīgums.
Varbūt vadība vairās no šādas diskusijas, lai nepalielinātu domstarpības partijā? Piemēram, frakcijas vairākums nepiekrīt deputātei Viņķelei, kura kļūst pikta...
Lūdzu, argumentus! Ja diskusijā ir nopietni argumenti, es esmu gatava partijas disciplīnai pakļauties, bet uz mani vairs neiedarbojas vienkārši «mums nav alternatīvu». Tad mums visiem kopā frakcijā ir jāiet cauri visiem argumentiem, lai, pieņemsim, beigās secinātu, ka, jā, nav citu alternatīvu. Nevis lemj Solvita Āboltiņa vienpersoniski. Tā neies cauri.
Turklāt paskatīsimies citā aspektā. Ja mēs, Vienotība, neatbalstām ideju par tautas vēlētu prezidentu, tad kas varētu būt labāka forma parādīt sabiedrībai, ka politiķi paši nopietni izturas pret kandidātu vērtēšanu?
Cik lielā mērā jūsu aprakstīto vērtēšanas procesu apgrūtina tas, ka paši amatu pašreizējie ieņēmēji skaidri nepasaka, vai vēlas atkārtoti kandidēt?
Viņi spēlē līdzi. Tas pieder pie politiskās kultūras - atklāti nerunāt, spēlēt aklās vistiņas.
Pārveidošu jautājumu. Kāda jēga vērtēt, piemēram, pašreizējo ģenerālprokuroru, ja viņš varbūt nemaz nevēlas šo darbu turpināt?
Bet vai tad pie labās prakses nepiederētu, ka cilvēka darba izvērtējums tiek veikts arī tad, ja viņš atkārtoti kandidēt nevēlas? Vai paskatāmies no citas puses - kandidātu Valsts prezidenta un AT priekšsēdētāja postenim jebkurā gadījumā balsojumam izvirza deputātu grupa. Tātad varbūt cilvēks mokās minējumos, kuru nebūtu, ja savlaicīgas izvērtēšanas rezultātā būtu skaidrs, ka noteiktas deputātu grupas attieksme pret viņu ir - paldies par darbu, bet vairāk gan ne! Tad skaidrība būtu arī šiem cilvēkiem.
Vai jums ir versija, kāpēc neiezīmējas alternatīvas kandidatūras? It kā ļoti svarīgi posteņi. Klasiskais arguments, ka - ja nosauks uzvārdus, žurnālisti izķengās?
Man šķiet, ka tā ir atrunāšanās. Skaidrs, ka, kā jūs sakāt, izķengās. Nu un? Šāda nogaidīšana iespējamos alternatīvos kandidātus nostāda neapskaužamā situācijā. Piemēram, Nacionālā apvienība ir nosaukusi cienījamu kandidatūru uz Valsts prezidenta amatu. Labi. Ja mēs tagad sēžam un gaidām, ko pateiks pats Bērziņa kungs, tad - padomājiet! - atbilstoši regulējumam var gadīties, ka šim citam kandidātam faktiski dažu nedēļu laikā ir jāizlemj, vai viņš kandidēs. Vai tas ir nopietni, ja runājam par tik svarīgu posteni?
Naivs jautājums - kāpēc tad partiju, frakciju līderi spēlē paslēpes?
Tradīcijas. Ietekme. Bailes. Vēlme šādi uzsvērt savu ietekmi - es esmu tas, kurš sarunās, nokārtos. Varbūt šajā procesā var sarunāt arī ko sev labu nākotnē... Mani nepārliecina arī arguments, ka, lūk, ja mēs sāksim tagad apspriest Bērziņu, tad gadījumā, ja viņš atkal tiks ievēlēts par Valsts prezidentu, viņš būs apvainojies un citreiz neaicinās Vienotību sastādīt valdību. Manuprāt, nenopietni.
Atgriežoties pie vērtēšanas formas. AT priekšsēdētāja gadījumā minējāt Čepāni. Visu cieņu viņai, bet kas vēl? Lai būtu skaidrs, kāpēc aicināti tieši tie un ne citi?
AT priekšsēdētāja gadījums ir labā nozīmē tik specifisks, ka tur nevajadzētu rasties problēmām. Ir Tieslietu padome. Ir nozares ministrija - šajā gadījumā Tieslietu ministrija. Noteikti jāuzklausa arī uzņēmēju organizācijas, jo mēs taču redzam, kas velk uz leju Latvijas konkurētspēju, un daļēji tā ir arī šīs amatpersonas atbildība.
Viss iepriekš izrunātais ir jūsu personīgais viedoklis, vai arī līdzīgi domā citi?
Tas ir mans un piecu sešu manu kolēģu viedoklis.
Un kas notiks, ja tas netiks ņemts vērā?
Jā, tāda iespēja pastāv - ka frakcijas vadītāja tehniski liek uz balsošanu un tiek nolemts, ka, nē, februārī neko vērtēt nesākam, dodam mandātu vadītājai, kura maijā atnesīs lēmumu, kā balsot. Bet ir arī otra iespēja, kas saistīta ar ārējo spiedienu. Proti, ka nevalstiskais sektors, kuru šie jautājumi interesē, vēlas savlaicīgi diskusiju, un tad es gribētu redzēt, kāpēc tāda tiek atteikta. Iztaujā Māris Zanders