Ekonomikas rādītāju virtenes var šķist pagalam neinteresanta lasāmviela. Ekonomikas eksperti - jo īpaši no banku sektora - vairās no emocionālām frāzēm, viņu sagatavotie teksti ir visai sausi, un tā vien šķiet, ka konkrētu cilvēku problēmas tos lāgā pat neinteresē. Taču tiklīdz atšifrējam noslēpumainos terminus, teksts it kā atdzīvojas.
Aizvien biežāk dzirdam, ka inflācija Latvijā turpinās pieaugt, tāpēc mēdzam šo ziņu laist gar ausīm. Tomēr saausāmies, tiklīdz to pasaka saprotamā valodā. Jo mūsu zemē algu pieaugums cenu kāpumam līdzi netiks, un par to pašu naudiņu šogad varēsim nopirkt aizvien mazāk preču un pakalpojumu.
Ja kredītu maksājumi nesamazināsies, bet rēķini par gāzi, elektrību un siltumu pieaugs, tad nāksies taupīt uz ko citu. Visticamāk, savilksim jostas uz pārtikas rēķina, jo tai - kā jau nabadzīga nācija - tērējam teju trešo daļu savu ienākumu. Bet, tā kā pārtikas cenas kāpj visstraujāk, tad liekais svars mūsu tautu pavisam noteikti neapdraudēs.
Ietekmīgs mūsu reālās pirktstpējas krituma vaininieks arī nav aiz kalniem jāmeklē. Izdzirdot vārdu «konsolidācija», reti kurš pilsonis vairs saspicē ausis. Tēriņu griešana vai nodokļu celšana, ko šī «briesmone» paredz, jau ir saprotamāka. Pavisam tuvas tās kļūst, kad to dēļ tiekam atlaisti no darba valsts pārvaldē vai samazinās apgrozījums mūsu uzņēmumam iedzīvotāju trūcīguma dēļ.
Gaidāmo emigrācijas - turklāt tikai Austrumu virzienā - turpināšanos bez sīkākiem paskaidrojumiem kā pozitīvu terminu uztversim, ja esam «nacionāļi». Ja nolaižamies uz zemes, tad apjaušam, ka labākas (normālas) dzīves meklējumos, piemēram, uz Vāciju drīz vien aizbrauks ne jau melnstrādnieki. Mums no tā atlēks mazāk naudas nodokļos, no kā maksājam algas skolotājiem un ārstiem vai lāpām bedrītes uz nolaistajiem valsts un pašvaldību ceļiem.
Valdība gan labprātāk runā par tiem rādītājiem, kas it kā ir pozitīvi. Piemēram, iekšzemes kopprodukts mums šogad pieaugšot. Nu, Nigērijai pieaugs vairāk nekā mums, bet vai iedzīvotāju labklājība līdz ar to? Tāpēc svarīgi, kas no tā ir patiesā labuma guvēji. Tā kā Latvijas izaugsmi stimulēšot eksporta kāpums, tad droši vien vispriecīgākie būs ārvalstu uzņēmēji, kas vairāk iepirks Latvijas nu jau konkurētspējīgās (lētākās) preces.
Diemžēl valdība dažādus statistikas rādītājus uztver pārāk vēsā mierā. Politiķus vienīgi runās uztrauc iedzīvotāju grimšana nabadzībā, aizbraukšana vai, galu galā, lēnā izmiršana. Ekonomikas apskatus viņi iemācītos lasīt un steigšus uz tiem reaģēt atbilstīgi sava amata pienākumiem tad, ja mūsu - vēlētāju - atmiņa būtu ilgāka un mēs vairāk prasītu no viņiem atbildību, kaut vai zvanot un rakstot vēstules.