Taču pētījuma autori ir arī pamanījuši, ka sapņu piepildīšanai gribētās summas ir līdzīgas tām, kuras atalgojumā saņem augstākās amatpersonas un augšējā gala ierēdņi, un secina, ka viņu algas ir lielākas nekā vairākuma līdzpilsoņu ieskatā nepieciešams normālai dzīvei un pat visu sapņu piepildīšanai, - no tā tad esot sabiedrības lielā neapmierinātība, kad parādās ziņas par šo ļaužu atalgojumu.
Var rasties kārdinājums pateikt, ka cilvēkiem vienkārši skauž, ka viņu sapņus ir piepildījuši citi. Taču jāšaubās, vai vidusmēra Latvijas iedzīvotāja sapnis ir kļūt par ministrijas departamenta vadītāju vai kāda valsts kantora padomes locekli. Un diezin vai līdzīgu neapmierinātību izraisa augsta līmeņa profesionāļu un godīgu uzņēmēju pelnītās summas. Tāpēc laikam nav pamata runāt par kādu šķiru naidu parastajā izpratnē.
Visā pasaulē valsts darbā ir mazākas algas nekā privātajā sektorā, un to kompensē stabilitāte un sociālās garantijas. Latvijā, kā rāda Centrālās statistikas pārvaldes dati, šā gada otrajā ceturksnī vidējā bruto darba samaksa privātajā sektorā bija 436, bet sabiedriskajā - 532 lati mēnesī. Bet augstāko ierēdņu un amatpersonu algas mērāmas tūkstošos latu. Tā ir nodokļu maksātāju nauda, taču šie sevi gluži vai valsts īpašnieku kārtā iecēlušie ļaudis raduši uzskatīt to par savējo un pat uzsver savu piederību kādai augstākai šķirai. Klasisks piemērs ir bijušā «Šlesera cilvēka» Jāņa Maršāna paziņotais, aizejot no amata pēc tam, kad viņa 4500 latu alga aprīlī tika samazināta līdz 2400 latiem: «Valstī sākusies proletariāta diktatūra, kuras sauklis ir - sitiet buržujus.»
Maza, profesionāla un efektīva valsts pārvalde bez tajā parazitējošiem pašpasludinātiem «buržujiem» un saprātīga un saprotama vienota atalgojuma sistēma tajā strādājošajiem gan mazinātu bēdīgi slaveno «plaisu starp sabiedrību un valsti», gan labāk nodrošinātu līdzpilsoņu normālai dzīvei nepieciešamo, gan veicinātu cilvēku iespējas piepildīt savus sapņus par nevis kādu ļoti lielu, bet gan taisnīgu un padarītajam atbilstošu atalgojumu.