I. Dobbermane skaidro, ka var noslēgt divu veidu laulības līgumus: par visas laulāto mantas šķirtību vai kopību. Ar laulības līgumu nedrīkst aizskart trešo personu jau iegūtās tiesības uz laulāto mantu. Ja laulības līgumā noteikta visas laulāto mantas šķirtība, tad katrs laulātais ne vien patur viņam pirms laulības piederējušo mantu, bet arī laulības laikā var ar to rīkoties neatkarīgi no otra laulātā. Rīkoties ar otra laulātā mantu gan nedrīkst bez viņa piekrišanas, un par saviem parādiem katrs atbild ar savu mantu.
Ja noteikta laulāto mantas kopība, tad viņiem pirms laulības piederējusī, kā arī laulības laikā iegūtā manta ir apvienota vienā kopīgā nedalāmā masā, kura nepieder nevienam laulātajam atsevišķā daļā. Laulības līgumā laulātie vienojas, kurš no viņiem būs mantas kopības valdītājs (vīrs, sieva vai abi). Kā uzsver notāre, arī pastāvot laulāto mantas kopībai, tajā neietilpst manta, ko laulības līgumā laulātie noteikuši par katra atsevišķo mantu, ar ko katrs rīkojas patstāvīgi. Ja izbeidzas līgumā noteiktā laulāto mantas šķirtība vai kopība un tās vietā netiek noteikts cits variants, atjaunojas laulāto likumiskās mantiskās attiecības, savukārt trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā, skaidro notāre. Ar laulības līgumu noteiktā mantisko attiecību sistēma izbeidzas līdz ar laulātā nāvi, laulāto vienošanos vai ar tiesas spriedumu pēc viena laulātā prasības, kā arī tad, kad laulība tiek šķirta vai atzīta par spēkā neesošu.