Jēdziens «interpretācija» šai gadījumā nenozīmē analītisku skaidrojumu vai kaut ko tamlīdzīgu - Bērziņa teksti nevis vedina skatītāju/lasītāju tuvāk mākslas darba izpratnei - un arī ne tālāk no tās -, bet gan izmanto skulptūras kā domas, sižeta un metaforu atspēriena punktu.
Skulptūras nolemts netulkot
Skulptūrai Jēzus Kristus 1/8 sekundes ilgā transformācijā, pārlūkojot 20. gadsimta vēsturi 1818 gadu pirms Komunistiskās partijas manifesta izdošanas Londonā atbilst stāsts Jēzus Kristus un Vera Muhina. Skulptūra - Ļeņins un latviešu kara dievs 17 gadu pirms kreiso eseru dumpja apspiešanas, stāsts - Ļeņins un Pērkons. Skulptūra - Latviešu sarkanais strēlnieks piecas minūtes pirms aviācijas bumbas sprādziena, stāsts - Galva un kāja utt. - kopskaitā septiņas skulptūras un septiņi stāsti plus pa priekšvārdam no katra autora; teksti lasāmi gan latviski, gan krieviski; skulptūras nolemts netulkot.
Bikšes skulptūras, protams, ir provokatīvas - tai nozīmē, ka, tās uzlūkojot, nenovēršami rodas jautājums: kurš te ir muļķis - autors vai skatītājs? Doma vai, pareizāk sakot, jau piesauktā analītiskā interpretācija veicīgi tiek ievedināta loģiskā strupceļā, mulst un mirkli mīstās uz vietas, un tad sāk meklēt izeju, jo tāda ir domāšanas specifika - gribi vai negribi, apstāties strupceļā nav iespējams; doma pretojas jau pašai strupceļa idejai, tāpēc kārpās laukā, visticamāk, nonākot nākamajā strupceļā. Tieši tāpēc strupceļu darināšana, kas reizumis tiek dēvēta par absurdu, jau pati par sevi ir māksla, un, jo elegantāks strupceļš, jo māksla augstāka. Izeju no domāšanas mulsuma piedāvā pats autors ar skulptūru nosaukumiem, no kuriem jau katrs pats par sevi ir stāsts, kas pašā skulptūrā nav izlasāms (izņēmums ir Jēzus Kristus ar sirpi vienā un āmuru otrā rokā, mazākā mērā arī Rainis Kastaņolā - abas šīs skulptūras aptver tāda citātu un asociāciju biežņa, ka strupceļā tur grūti nonākt). Uzlūkojot Latviešu sarkano strēlnieku piecas minūtes pirms aviācijas bumbas sprādziena, pat cilvēks ar īpaši samaitātu fantāziju diez vai spētu saskatīt tajā latviešu strēlnieku, turklāt vēl sarkano, nemaz nerunājot par aviācijas bumbu, kas vispār vēl aiz mākoņiem. Taču izeja ir mānīga - skulptūru nosaukumi, kuriem, pateicoties bezmaz apmātā pedantismā iezīmētajai laika dimensijai un tātad it kā atbilstībai kādām puslīdz reālām norisēm, it kā vajadzētu skulptūras papildināt, patiesībā vedina nākamajā strupceļā.
Absurdi notikumi racionālā garā
Tieši šeit meklējams Bikšes un Bērziņa saskarsmes punkts. Proti, Bērziņa pastāstiņi - tie ir ne tik daudz stāsti par pašām skulptūrām, cik par skulptūru nosaukumiem, izņemot fantāziju par Kentauru Vladimiru uz Dagestānas robežas piecus gadus pirms Otrā Čečenijas kara beigām, kurā izskaidrots, kālab īsti kentauram uz pleca gadījies granātmetējs, par ko nosaukums vēsta pliku neko. Turklāt absurdie nosaukumi tiek traktēti racionālā garā un savelkot tik nopietnu ģīmi, ka labi ja no trešā acu uzmetiena noprotams, ka autors dzen velnu. Teiksim, Ļeņins un latviešu kara dievs. Pavisam sirreāls sirreālisms, un vēl ar patriotiskām inkrustācijām? Nekā nebija - Bērziņš Ļeņinā un Pērkonā liek priekšā viscaur reālistisku pastāstiņu, kurā soli pa solim izklāstītas Ļeņina gaitas vienīgajā dienā, kad viņš pabijis Rīgā, tostarp arī vēstures aizkrāsnē pačibējusī epizode, kādos apstākļos vēlākajam proletariāta vadonim gadījies sastapties ar personu, kas uzdevusies par latviešu kara dievu Pērkonu. Lai arī anekdote, ar kuru lieliski kontrastē hronista sausā stilistika, tomēr tai jāpaceļas laikiem pāri: nu ir skaidrs, kālab pēc revolūcijas Ļeņins tik bezrūpīgi atteicās no Latvijas. Jēzus Kristus un Vera Muhina: lai arī stāstā aprakstīta patiesība par Muhinas Strādnieka un kolhoznieces tapšanu, pa vidam izlasāms arī tas, kālab Bikšes Jēzus bruņojies ar sirpi un āmuru. Turklāt katrs stāsts rakstīts atšķirīgā stilistikā (līdzīgi kā Bikše katrā skulptūrā un tās nosaukumā citē un apspēlē kādu vēsturisku vai ikonogrāfisku metaforu): Kentaurs Vladimirs ir fantastiska luga, Ļeņins un Pērkons - vēsturiska hronika, Virsaitis ir viens veidots īsām un skaldītām frāzēm, mēģinot radīt priekšstatu par skarbajiem aizlaikiem utt. Šai ziņā, manuprāt, veiksmīgākais stāsts ir Galva un kāja ar apakšvirsrakstu Fragments no latviešu sarkanā strēlnieka Augusta Puķes atmiņu burtnīcas - maza, toties baisa - ar norautām galvām un kājām - epizode no Pilsoņu kara laikiem, kurā apstāstīts, ko tad īsti darīja latviešu sarkanais strēlnieks ij piecas minūtes pirms, ij pēc aviācijas bumbas sprādziena. Gan leksiski, gan stilistiski vecinātā, bet vienlaikus tādā kā monumentāli pārlaicīgi sludinošā rakstībā mēģināts atveidot gadsimta sākuma cilvēka pasaules skatījumu, bet kārtējo ironijas devu piesviež versija, kā, pateicoties Augusta Puķes zaudētajai kājai, Staļins nezaudē dzīvību.
Reti veiksmīga saspēle
Interesantākais ir tas, ka Bērziņa stāsti patiesi ir gan Bikšes skulptūru komentāri, gan sacerēti «pēc motīviem», taču tiem tik veiksmīgi izdodas atrauties no inspirācijas avota, ka tie kļūst patstāvīgi. Pat tik lielā mērā, ka jautājums par vistu un olu zaudē jēgu. Nedz Bikšes skulptūras kaut ko zaudē bez Bērziņa stāstiem, nedz Bērziņa stāsti - bez Bikšes skulptūrām. Tomēr - tai pašā laikā abi viens otru papildina, komentē, apspēlē un saspēlējas. Tik veiksmīgu teksta un attēla simbiozi reti gadās redzēt.