400 gramu maizes katram
Mūs gaidot, Edgars pie vārtiem nolicis trīs zilus plastmasas spaiņus. Katra tilpums - divdesmit litru. Tajos sabērta sadrupināta maize. Edgars smej: «Vakar bija foršs hokejs. Skatījos un drupināju maizīti. Citās reizēs pa satelītu skatos krievu filmas un tik drupinu. Katru dienu šim darbam man aiziet apmēram piecas sešas stundas.» Edgars beidzis Ļeņingradas Dzelzceļa transporta institūtu, strādājis Rīgas Vagonu rūpnīcā par konstruktoru, tad Laku un krāsu rūpnīcā un Grindekā. Tagad viņš ir pensionārs un 2. grupas invalīds. Par putnu barošanu viņš saka: «Tā man ir obščestvennaja nagruzka (sabiedrisks pienākums - krievu val.).»
Edgars paņem divus spaiņus, es - trešo, fotogrāfs Aivars uz barotavu steidzas mums pa priekšu. Edgars putnus katru dienu baro pulksten divos. Pa stāvo krastu kāpjam lejā. Acīgie gulbji jau pamanījuši savu maizes devēju. Kā balti kuģi, ūdeni šķeļot, viņi no visām pusēm peld uz laipiņu. Drošākie un nepacietīgākie izkāpj krastā, dodas Edgaram pretī un snaiksta garos gredzenotos kaklus gar spaiņiem. Putnu vīrs ar plašu vēzienu kā sējējs pa vējam kaisa maizi ūdenī. Pirmās minūtes gulbji kāri knābā, ik pa brīdim kumosiem uzmalkojot upes ūdeni. Pēc otrā spaiņa iztukšošanas putni izceļ no ūdens vairs tikai lielākos maizes gabalus. Paēduši. Man kļūst žēl meža pīles. Tās noskatās uz dzīrēm, pusaplī airēdamās metru vai divus attālāk no gulbju pulka. Vai viņām nekas netiks? Edgars Ratnieks mierina - kad gulbji paēdīs, pīles krastā un ūdenī naski salasīs to, kas lielajiem putniem palicis pāri. Vēlāk sazvanīts, akcijas iniciators Latvijas Dabas muzeja ornitologs un gulbju pētnieks Dmitrijs Boiko teic, ka katram gulbim dienā vēlams saņemt 400 gramu maizes. Edgars uz līci atnes daudz vairāk. Dārziņos gulbju ēdnīcā katru dienu ierodas ap pussimts gulbju. Mūsu ciemošanās reizē pie galda mielojās četrdesmit seši baltie lidoņi. Pīles neskaitījām, to bija ļoti daudz.
Kad visi sadodas rokās
Pagājušās bargās ziemas februāra mēnesī, atsaucoties Dmitrija Boiko un Rīgas Austrumu izpilddirekcijas aicinājumam, Dārziņu iedzīvotāji sadarbībā ar uzņēmumu Fazer neizsalstošajā līcītī sāka regulāru ūdensputnu piebarošanu. Divas reizes nedēļā Ogres Fazer maiznīcas šoferis polietilēna maisos atveda maizi un izkrāva ielas galā. Edgars ar ragavām to veda mājās. Viņš ar smaidu atceras: «Sākumā bija liela atsaucība, televīzija filmēja, visi gribēja iekļūt kadrā. Taču pamazām palīgi pazuda, es paliku viens un baroju gulbjus līdz marta beigām.» No pagājušā gada decembra Edgars Ratnieks atsāka pildīt savu misiju.
Fazer komunikāciju direktore Baiba Gulbe priecājas: «Piekritām palīdzēt un tagad atkal divas reizes nedēļā vedam uz Dārziņiem neatbilstošas formas graudu maizi ar atlobītu garoziņu, kurai beidzies derīguma termiņš. Edgaram Ratniekam rūp, lai putni izturētu ar sniegu bagāto ziemo, bet mēs esam patiesi gandarīti, ka varam palīdzēt. Ja cits citam un zvēriem, un putniem nepalīdzēsim, kā tad dzīvot? Putni Dārziņos tiks baroti līdz pavasarim, kad gaisa temperatūra būs plusos.»
Vai gulbji pierod pie sava apgādnieka? Edgars atzīst, ka pret viņu lidoņi nav agresīvi. Savukārt Dmitrijs Boiko skaidro: «Velti cerēt, ka visu ziemu barotie gulbji jutīsies pateicību parādā un izturēsies pret savu barotāju ar īpašu cieņu un bijību. Dzīvnieki un putni domā citās kategorijās: tas tipiņš ir bīstams vai nav. Ja cilvēks viņus baro, tātad nav bīstams! Redz, Edgaram putni steidzas pretī, nevairās no viņa. Esmu pārliecināts, ja gulbjiem kas nepatiks, viņi var arī uzšņākt vai pat ieknābt.» Ornitologs uzsver, ka ziemā palīdzība ūdensputniem ir ļoti noderīga. Dārziņos pārziemo arī citi putni. Redzēti pat mazie dūkuri un cekulpīle, bet tie slēpjas no cilvēkiem. Dmitrijs zina teikt: «Lielākā daļa Rīgas un Pierīgas ūdensputnu paliek šeit pārziemot tāpēc, ka cilvēki tos piebaro. Latvijā siltās ziemās pārziemo aptuveni 5000 gulbju, visvairāk to ir Liepājas ezerā. Februāris ir visgrūtākais laiks visiem dzīvniekiem. Bieži vien lielākā mirstība gulbju vidū ir tieši februāra beigās un marta sākumā, kad liekas, ka pavasaris ir jau gandrīz klāt!»
Spaiņi ir tukši. Gulbji, spalvas bužinādami, lēnām izklīst pa līci. Abi agresori uzšņāc vienam vai otram līdzbiedram. Edgars smej: «Ar gulbjiem ir tāpat kā ar cilvēkiem - kāds viņiem patīk, un ar to čabinās, bet citu acu galā negrib redzēt.»
Krastam tuvojas pīles.