Diāna vērsās Latvijas Vēstneša portālā ar jautājumu, kā rīkoties tādā situācijā. «Man vajadzēja uzrakstīt dzīvesstāstu (Sociālajam dienestam), kāpēc atsakos maksāt, tas ir tāpēc, ka viņš mūs pameta un nerūpējās. Tagad es saņēmu vēl vienu vēstuli, lai iesniedzu pašvaldības Sociālajā dienestā izziņu par maniem un ar mani kopā dzīvojošās personas ienākumiem, lai varētu skatīt atbrīvošanu no maksājumiem, kas sniegti manam tēvam. Jautājums - kādas ir viņiem tiesības man to lūgt? Un kas man draud, ja neiesniegšu šo izziņu? Kur es varu vērsties pēc palīdzības? Jo netaisos maksāt par svešu cilvēku,» jautā Diāna.
Pētot virtuālajā vidē pieejamo informāciju, atklājas, ka patiesībā šāda situācija nav nekas unikāls. Izveidojas gana savdabīga aina - tad, kad jāpiedzen alimenti, valstij tēvu atrast nav pa spēkam. Tad, kad valstij jākompensē Sociālā dienesta izdevumi, atvasi izdodas sameklēt diezgan ātri. Uz Dienas jautājumu, cik korekti tas ir, Labklājības ministrija (LM) īsti atbildi nesniedz. Sociālo pakalpojumu departamenta pārstāve Elvīra Grabovska rakstiski uzsver - ir īpašs pants, kas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteic, ka par saņemtajiem sociālajiem pakalpojumiem ir jāmaksā klientam vai viņa agpādniekam. «Ja klients tiek ievietots ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā pensijas vecuma personām un viņam nav citu ienākumu un uzkrājumu, par institūcijas pakalpojumiem viņš maksā 90% no pensijas un piemaksas pie pensijas. Ja klientam ir uzkrājumi un citi ienākumi, samaksa tiek veikta arī no šiem līdzekļiem, bet ne vairāk kā pakalpojuma cena. Gadījumos, kad klienta ienākumi un uzkrājumi nav pietiekami, lai samaksātu pilnu pakalpojuma cenu, līdzmaksājumu veic viņa apgādnieki,» norāda E. Grabovska.
Viņa arī skaidro visai sarežģīto sistēmu par to, kāda ir samaksas kārtība, kad izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta. Tomēr pēc LM pārstāves atbildēm nākas secināt arī to, ka Diānai vēl būs jāpacīnās, lai pierādītu, ka tēvs nav maksājis alimentus. «Par pierādītu tiek uzskatīts tāds fakts, kas apstiprināts ar tiesas lēmumu. Līdz ar to, ja pašvaldības rīcībā ir tiesas lēmums, kas apstiprina, ka vecāks vai vecvecāks nav rūpējies par savu apgādājamo, pašvaldībai nav tiesību pieprasīt, lai bērns vai mazbērns sedz izdevumus, kas ir saistīti ar sociālo vai citu pakalpojumu sniegšanu minētai personai,» norāda E. Grabovska.
Latvijas Vēstneša pārstāve Lidija Dārziņa, sniedzot padomu Diānai, norāda, ka apgādniekiem par personu ir jāmaksā tādā gadījumā, ja tā atzīta par trūcīgu. Ja arī apgādnieki ir atzīti par trūcīgiem, tad pakalpojums tiek apmaksāts no pašvaldības budžeta. Sociālajam dienestam ir vajadzīgi pierādījumi, lai atbrīvotu bērnus no pienākuma maksāt par vecākiem šādā situācijā. L. Dārziņa aicina Diānu vērsties pie pašvaldības un noskaidrot visu saistībā ar maksājumiem par tēva uzturēšanos pansionātā, arī to, kāpēc viņai tiek prasīta izziņa par ienākumiem. «Tas liek domāt, ka jūs netiekat atbrīvota no pienākuma kaut kādā mērā uzņemties atbildību par maksājumiem. Kā bērns jūs esat tiesīga pierādīt, ka tēvs nav pildījis pienākumu savulaik uzturēt un audzināt jūs,» uzsver L. Dārziņa.
Jāpiebilst - kopš 2003. gada situācija gan ir nedaudz uzlabojusies. Iepriekš apgādāt vecākus vecumdienās bija bērnu obligāts pienākums, kas netika saistīts ar vecāku attieksmi pret bērniem un to, vai ir maksāti alimenti. Tagad līdz ar grozījumiem Civillikumā bērni jau laicīgi var vākt pierādījumus tam, ka kāds no vecākiem ir izvairījies no uzturlīdzekļu maksāšanas. Brīdī, kad tiesa lems, vai bērnam ir jāuztur vecāki, savāktajam materiālam var izrādīties izšķiroša nozīme - ar vārdiem vien tiesu pārliecināt neizdosies.