Vaimanas par jaunās paaudzes vērtību sistēmu (pareizāk sakot, tās neesamību), fizisko un garīgo izlaidību ir tikpat senas kā cilvēce. No šā viedokļa, absolūti neattaisnojot pusaudžu eksperimentus ar alkoholu vai nikotīnu, jāņem vērā, ka kumeļa gadu vēlme tēlot pieaugušos (kā nu jaunie pilsoņi to saprot), neatpalikt no vienaudžiem utt. bija, ir un būs. Ja runājam tieši par veselības bojāšanu, tad pietiekami bieži indivīdi nāk pie prāta (jācer, ka laikus) un no šiem niķiem tiek vaļā bez tālejošām sliktām sekām. Diemžēl bērnībā, pusaudža gados pārciesti pazemojumi, agresīva uzvedība ir daudz noturīgāka par paradumu dzert kokteilīšus no skārdenēm.
Tāpēc ziņa, ka Latvijas piecpadsmitgadīgie ir teju vai čempioni Eiropā pretīgā uzvedībā pret apkārtējiem (36% zēnu un 23% meiteņu atzīst, ka ir ņirgājušies par skolasbiedriem), ir ļoti nepatīkama. Jā, mēdz jau teikt, ka bērni vispār ir nežēlīgi, jo pieredzes trūkuma dēļ nespēj reflektēt upura izjūtas. Tomēr tik augsts īpatsvars kaut ko liecina arī par gaisotni sabiedrībā, kas, šķiet, kultivē nicinājumu pret citādākiem un t.s. lūzeriem, veicina uzskatu, ka mērķis attaisno līdzekļus. Ir pēdējais laiks pieaugušajiem mazāk kratīt pirkstu par pusaudžiem raksturīgām dumjībām, vairāk konsekventi atgādināt, ka par vājākiem ņirgājas tikai gļēvuļi, ka konfliktu risināšana, otru pazemojot, liecina par stulbumu (respektīvi, tas nav «kruti»).