Pirmā taustāmā lieta
Taču ir vismaz trīs iemesli, kādēļ pagājušās nedēļas pretrunīgie jaunumi - starp citu, tā, liekas, ir pirmā taustāmā lieta pēc vairāk nekā pusgadu ilgušām runām par ASV-Krievijas attiecību pārlādēšanu - varētu nest mums labumu.
Pirmkārt, reģionam kopumā un īpaši Baltijas valstīm šī situācija ir jāuztver kā iespēja, kas palīdzētu novadīt līdz veiksmīgam iznākumam NATO ietvaros jau sākto diskusiju par aizsardzības plānu izstrādi Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Tas nav jāuztver vai jāformulē kā «dots pret dotu» tieši saistībā ar pretraķešu aizsardzības plānu iesaldēšanu, jo galu galā prezidents Obama pats vēl aprīļa sākumā vizītes laikā Strasbūrā izteicās, ka «mums jāpastiprina plānošana, lai aizsargātu visus mūsu sabiedrotos».
Taču pēc pagājušās nedēļas paziņojuma diskusija par Austrumeiropas drošību atkal ir starptautiskās politikas degpunktā, un tas rada labas iespējas aizsardzības plānošanas jautājumam piešķirt jaunu dinamiku un koncentrēt mūsu sabiedroto spēkus un vēlēšanos šo nebūt ne vienkāršo lietu īstenot. NATO aizsardzības plāni Baltijas valstīm droši vien nekad nebūs kaut kas publiski tik iespaidīgs kā ASV pretraķešu vairoga elementu izvietošana mūsu reģionā. Taču pievienotā vērtība, ko plāni radītu tieši mūsu drošībai, būtu pat nozīmīgāka nekā amerikāņu radars un raķetes Čehijā un Polijā.
Otrkārt, ASV lēmums piebremzēt ar pretraķešu vairogu var mums nest būtisku ieguvumu arī hipotētiskajā, taču pilnīgi iespējamajā nākotnes scenārijā, kad Irānas kodoljautājums tiktu risināts ar militāra spēka palīdzību. Ir plaši izplatīts viedoklis, ka Krieviju kaitinošā pretraķešu projekta apturēšana ir žests, par ko Vašingtona no Maskavas pretī vēlētos saņemt piekrišanu efektīvu sankciju režīma ieviešanai pret Irānu. Šā viedokļa proponenti norāda uz ASV naivumu un īsredzīgumu, paredzot, ka nekādu pretimnākšanu no Krievijas amerikāņi Irānas jautājumā tā vai tā nesagaidīs. Taču īsredzīgs drīzāk varētu izrādīties šis viedoklis, nevis Obamas politika.
Ar taktisku piekāpšanos pretraķešu vairoga lietā Vašingtona nodrošina sev divus apmierinošus iznākumus no diviem iespējamiem spēlē ar Krieviju Irānas jautājumā. Labākais scenārijs, protams, būtu panākt lielvalstu vienošanos par ekonomiskām sankcijām pret Irānu. Efektīvas sankcijas varētu piespiest irāņus sākt runāt nopietni, kas savukārt mazinātu viņu problēmas vardarbīga risinājuma iespējamību. Taču sankcijas efektīvi ieviest bez citu lielo spēlētāju - īpaši Krievijas - līdzdarbošanās nav iespējams. Ar piekāpšanos Krievijai un bumbas iespēlēšanu viņu laukuma pusē amerikāņi tagad vismaz dod iespēju šim labākajam Irānas problēmas risinājuma scenārijam piepildīties.
Taču loģika tur nebeidzas. Iespēja, ka Krievija piekritīs sadarboties, varbūt tiešām nav liela. Bet, pat Maskavai to nedarot, ASV vēl aizvien ir izspēlējusi savas kārtis pareizi. Obama būs godprātīgi un visas pasaules, arī, un tas nav mazsvarīgi, savu Rietumeiropas sabiedroto, acu priekšā darījis visu, lai Irānas problēmu atrisinātu bez spēka. Tas nodrošinātu lielāku leģitimitāti - lai gan droši vien ne teorētisku likumību no starptautisko tiesību viedokļa - spēka lietošanai, ja galu galā to tomēr nāksies darīt.
Ko iegūstam?
Kāds mums ar to visu sakars? Varbūtēji ļoti liels. Latvijas atbalsts mūsu amerikāņu sabiedrotajam Irākas kara jautājumā bija tik ļoti mokošs tieši tāpēc, ka Buša administrācijas rīcībai trūka šādas elementāras leģitimitātes, proti, lielākas vai mazākas vienprātības starptautiskajā vidē, ka citu rīcības variantu tiešām nebija.
Līdz ar to, ja nākamajos gados situācija ap Irānu mums liks izdarīt līdzīgas izvēles kā situācija ap Irāku 2003.gadā, tad visa šī lieta ap pretraķešu vairogu mums tās varētu ļaut izdarīt nesāpīgāk un mazāk kaitējot attiecībām ar Eiropas Savienības partneriem. Tas nav mazsvarīgi.
Trešais potenciālais ieguvums no pretraķešu aizsardzības plāna apturēšanas Austrumeiropā ir balstīts vairāk ilgtermiņa, nevis taktiskos apsvērumos. Mūsu reģions izdarīs pats sev pakalpojumu, ja izmantos iespēju pamazām beigt domāt un uzvesties tā, it kā amerikāņi mums vēl arvien kaut ko būtu parādā. Buša un Klintona gados mums pievērstā Vašingtonas uzmanība bija izcili lietderīga, noenkurojot mūs Rietumos. Šī uzmanība dažbrīd varēja kļūt pat izlutinoša - kā tolaik, kad ASV prezidents Bušs viesojās Baltijā vidēji katru pārgadu.
Austrumeiropa un ASV ir un paliks sabiedrotie. Vašingtona turpinās būt viens no mūsu reģiona galvenajiem līdzsvara nodrošinātājiem attiecībās ar Krieviju. Abas puses ir tajā ieinteresētas un tās saista NATO alianses ietvaros dotās garantijas. Taču aizvadītajos gados pieredzēto attiecību līmeni uzskatīt par normu būtu pārgalvīgi. Mēs neesam pasaules naba, lai arī prezidenta Obamas priekšgājējs mums dažkārt varēja likt tā justies, un pretraķešu projekta apturēšana pagaidām vairāk ir reāli kaitējusi austrumeiropiešu pašnovērtējumam nekā viņu drošībai.
Mūsu reģions no šīs situācijas var kaut ko gūt tikai ar izdomas pilnas diplomātijas palīdzību, nevis tēlojot aizvainotos, iesaistoties ASV iekšpolitiskajā spēlē Obamas kritiķu nometnē un ieslīgstot atpakaļ fobijās par Jaltām un Minhenēm.