Sarkano kauliņu neizvēlas
Ņūmeksikas štata lielākajā pilsētā Albukerkē dzīvojošo un turpat Ņūmeksikas Universitātē maģistrantūras programmā studējošo jaunieti Dienai izdevās sastapt izstādes atklāšanas rītā kim?. Mums apkārt Tamāras piecu gadu darbs. Pētot ģimenes vēsturi, māksliniece ir distancējusies no konkrētības un pievērsusies fikcijas un mīta par zaudēto latvisko identitāti risināšanai. Pati stāsta, ka viss sācies dažus gadus pēc vecmammas Alvīnes aiziešanas mūžībā 2001. gadā. «Es nemitīgi domāju par došanos uz Latviju, gribēju radīt mākslas darbu par savu vecvecāku stāstu, kas ieņem nozīmīgu vietu mūsu ģimenes vēsturē,» stāsta Tamāra. Drīz vien viņas rīcībā nonāca mātes glabāta kaste, pilna ar liecībām par vecvecākiem, arī Mimī rakstītā dienasgrāmata, kuru viņas vīrs Harijs Emīls Zibners bija tulkojis angļu valodā un kuras fragmenti ir izmantoti šajā izstādē. Sākusies rūpīga materiālu studēšana un pieteikšanās Fulbraita stipendiju programmai, lai varētu doties uz Latviju turpināt iesākto. 2006. gadā tas arī noticis. Divus gadus māksliniece pavadīja savā senču zemē, darbojās mākslinieku rezidencē Singalong Andrejsalā, kur pavadītais laiks ir atsevišķa stāsta vērts. Tamāra atzīst, ka pārņēmusi visai dīvaina sajūta, staigājot pa viņai svešo pilsētu Saldu, lai atrastu senču kapavietas. Pēc vairākiem mēģinājumiem izdevies atrast un apkopt, kā to droši vien būtu darījuši arī viņas vecvecāki. Izdevies atrast arī kalnu Tukumā, uz kura tika nošauts vectēva tēvs, kas savulaik kalpojis vācu baronam fon der Rekei. Tamāra atceras, ka, spēlējot ar vectēvu dambreti, viņš nekad neizvēlējies sarkanos kauliņus, jo tie asociējušies ar cilvēka «krāsu», kas nogalinājis viņa tēvu. Tolaik 11 gadu vecā zēna dusmas uz slepkavu saglabājušās līdz pat Pipī mūža nogalei 1993. gadā.
Idejas par identitāti
Izstādi veido komplicēts fotogrāfisks materiāls, kurā pārklājas un savstarpēji mijiedarbojas vairāki attēlu un tekstu slāņi. Tajā māksliniece ietvērusi arhīva dokumentus, kā arī Latvijā tapušās fotogrāfijas, kuras autore uzņēmusi vairākkārtējos ceļojumos. «Mēs pierakstām vēsturi un domājam, ka tas ir fakts, kaut gan tas ir tikai kāda cilvēka stāsts,» teic Tamāra, norādot uz fragmenta kopiju no Mimī dienasgrāmatas. Viņasprāt, ar fotogrāfiju esot līdzīgi - izgājām cauri laikam, kad fotogrāfija tika uzskatīta par faktu, un tagad esam laikā, kad fotogrāfija tiek aplūkota kā viltojums. Viņa skaidro: «It kā stāstot stāstu par patiesību, es ar fotogrāfijas kā medija palīdzību apgalvoju, ka aiz šī visa nekad nav slēpusies patiesība. Paņemu fotogrāfiju, kurā ir redzami divi mani draugi lauku mājās mūsdienu Latvijā, piemontēju senču galvas. Iespējams, kādu šī fotogrāfija vedinās domāt par to, kas varētu būt sēdējis uz šīs gultas pirms 50 gadiem, citam - šodien, vēl kādam - 200 gadu atpakaļ.» To, ka Tamāra izstādē nepreparē konkrēti savas dzimtas vēsturi, apliecina arī savdabīgi portreti, kuros redzamā Pipī, Mimī un pašas Tamāras - mazas meitenītes - seja modelēta no veikalā pirktas gaļas. Tamāra atklāj par savu fotogrāfes tehniķes darbu Medicīniskās izmeklēšanas birojā Albukerkē, kur gūtā pieredze viņai likusi uzdot jautājumu - ja ķermenis ir tikai šūnu masa, kas vienā brīdī sāk dalīties, kas ir tās citas lietas, kas mums liek justies kā cilvēkiem? «Varbūt tās ir mūsu idejas par identitāti?» retoriski jautā māksliniece.
Fotogrāfija ir galvenais Tamāras izpausmes līdzeklis mākslā, taču viņa arī zīmē. Savus zīmējumus sauc par psiholoģiskiem, bērnišķīgiem darbiem animācijas stilistikā. Tajos risinātas nopietnas tēmas. Tamāra nodarbojas ar videomākslu un, kā īstai latviešu meitenei pieklājas, dzied pašsacerētas dziesmas un spēlē ģitāru.