1. Latvijas politiķu spēja cilvēku ciešanas izmantot savstarpējām ķildām ir sliktā nozīmē apbrīnojama. Uzsverot, ka šo rindu autoram ļoti daudz kas mūsu «nacionāļu» izteikumos un uzvedībā nešķiet jēdzīgs, vienlaikus liekas, ka brēka ap Visu Latvijai! biedra Iesalnieka izteikumiem pēc traģēdijas Oslo bija pārliecīga. Ja vien politiķis nepārkāpj likumdošanu, viņam ir tiesības uz viedokli - aplamu, pārsteidzīgu, dumju utt. Jo vienīgi vēlētājs ir tas, kurš ir tiesīgs izvērtēt politiķa darbību, nevis kaut kādi pieņēmumi par to, kas ir «pareizs, eiropeisks» skatījums. Turklāt šai pašcenzūrai nav nekāda sakara ar Latvijas piederību Rietumiem. Francijā, Nīderlandē, Itālijā u. c. netrūkst politiķu, kuri savu popularitāti veido ar izteikumiem pret islāmu, homoseksuālistiem, imigrantiem un tamlīdzīgi, - un viņiem netiek liegta dalība politikā. Līdz ar to masīvā vēršanās pret Iesalnieku bija gan nedemokrātiska, gan panāca nelāgu rezultātu - Nacionālā apvienība izlēma, ka pret to sākta kampaņa - manuprāt, pārspīlējums -, un rīkojās pēc vecā principa «labākā aizsardzība ir uzbrukums».
Tas savukārt pārliecinoši virza situāciju uz to, ka potenciāli loģiskākie partneri pēc vēlēšanām ir ievilkti savstarpējā kariņā, nepieciešamībā komentēt būtībā mazsvarīgus jautājumus, aizstāvēt savējos. To, cik tas ir destabilizējoši un kurš ir ieguvējs, labi demonstrēja tas, ka Saskaņas centrs (SC) uzskatīja par iespējamu sabloķēties ar pašu nīstajiem «nacionāļiem», lai tikai sajauktu kārtis valdošajai koalīcijai (runa ir pat tieslietu ministra demisijas pieprasījumu).
Nevis diskusijas, bet kasīšanās
2. Rodas sajūta, ka politiķi nav gatavi vēlētāju priekšā runāt par tiešām nozīmīgām problēmām, parādīt savu kompetenci, tāpēc šādas cīņas formas aizstāj ar mēģinājumiem mest ēnu uz konkurentiem ar sīkām blēņām. Piemēram, tā vietā, lai draudzīgi kluptu virsū pagājušās nedēļas nogalē oficiāli nodibinātajai Zatlera partijai ar tiešām interesantu jautājumu, kā (un kāpēc) ZRF gatavojas samazināt nākamā gada budžeta deficītu vēl straujāk, nekā to prasa Latvijas aizdevēji, neko labāku nevarēja izdomāt par «ņemšanos» ar ZRF simboliku (sarkanais krusts). Vai Kravcovs kandidēs vai nekandidēs, izrādījās būtiskāks jautājums par šī latvju valodas fana partijas ekonomiskajiem uzstādījumiem, piemēram, par SC premjera amata kandidāta Rīgas mēra izteikumiem prasīt aizdevējiem pagarināt atmaksas termiņus. Kurā sarakstā kandidēs bijušais «oranžais» Kučinskis? Kurš tad īsti palīdzēja ar finansēm Ušakova ārstēšanai? Kurš ko domā par Bertoltu Fliku un Jauno vilni? Atvainojiet, nožēlojami. Turklāt mazliet atkārtošos: lai gan sazvērestības teorijas riebjas, izskatās, ka šāda publikas barošana ar niekiem ir apzināta taktika.
Turpina krāt punktus
3. Uz šī fona jaunais Valsts prezidents turpināja izskatīties arvien labāk. Gan turpinot veidot savu neārišķīga cilvēka tēlu (nemanāmāka apsardze, atteikšanās no publiskas dievbijības demonstrēšanas, sakot runu Aglonā). Gan norādot, ka savu pilnvaru robežās bremzēs ekonomiski nepamatotu lēmumu pieņemšanu un priekšvēlēšanu klaigāšanu no Saeimas tribīnes vispār.
Tiesa, dažas Bērziņa aktivitātes liecina, ka viņš vēl īsti nav apradis ar atšķirību starp uzņēmēju un politikas vidi. Proti, biznesa struktūrā var aprakstīt prasības konkrēta amata ieņēmējam, diemžēl politikā tas ir gan grūtāk, gan izraisītu kārtējās vārdu kaujas. Tāpēc Bērziņa ideja likumdošanā precizēt prasības premjera un ministru amatu kandidātiem ir saprotama, bet diez vai īstenojama. Līdzīgi ir ar viņa lēmumu izsludināt grozījumus augstskolu likumā, kas dotu iespējas augstskolām atsavināt tām nodotos valsts īpašumus. Prezidents pauda, ka likumu izsludinās, bet viņam ir «bažas» par grozījumu jēdzīgumu. Biznesā ir normāli pieņemt lēmumu, apzinoties iespējamos riskus, - procesa laikā pamainīs taktiku. Likumdošanā - neizsludini, ja šaubies par jēgu. Tomēr tie, protams, ir sīkumi, salīdzinot ar kopējo fonu Latvijas politikā.