Tas nav apspriežams, ka katram skolas bērnam ir jābūt skolā. Zinām, ka statistika norāda - pārsvarā 98% skolēnu atrodas skolā, un līdz kādam 5.septembrim pašvaldības, skolas un skolu vadītāji sameklē tos, kuri nav skolā. Līdz ar to no manis tās nav garantijas, tā ir obligāta prasība, kura ir jāpilda katram pilsonim un vecākam, savukārt man jānodrošina, lai pie skolu tīkla reorganizācijas 1.septembrī katram vecākam būtu skaidrs, kur viņa bērns mācīsies.
Visiem bērniem jāsāk mācības, bet vai visi to varēs?
Visi bērni varēs sākt, jo gan pašvaldība, gan valsts garantē vietas pilnīgi visiem bērniem un mācību plāni ir apstiprināti.
Cik skolu no jaunā mācību gada durvis nevērs?
Šobrīd ir iesniegts [pieteikums] par 39 skolām, un lielākajā daļā no tām šobrīd jau ir saskaņota slēgšana. Bet 89 ir iesniegtas reorganizācijai, kur vairumā gadījumu no divām skolām veidojas viena - tiek mazināta administrācija.
Vai slēgto skolu skaits vēl palielināsies?
Līdz jaunajam mācību gadam - man grūti teikt. Bet arī 2010.gads būs zem šīs zīmes - skolu tīkla sakārtošanas. Mēs arī turpināsim racionāli skatīties uz profesionālo skolu tīklu, kur slēgtas deviņas skolas un vēl šajā mācību gadā tiks slēgtas tās, kuras vāji komplektējas vai arī mācību programmas vairs neatbilst darba tirgus pieprasījumam. Tas pats ir arī ar vispārizglītojošajām skolām.
Kā pašvaldības ietekmēs lēmums arī turpmākajos gados palielināt skolēnu un skolotāju skaita attiecību?
Šis uzstādījums - līdz 2012.gadam 12 skolēni [uz skolotāju] - ir zināma noteiktība. Un tas viennozīmīgi, manuprāt, akcentē to, ka skolām ir jākonkurē par skolēniem, tātad jāpiedāvā arvien kvalitatīvākas programmas. Mēs varam satraukties par lielajiem attālumiem un sliktajiem ceļiem, bet, ja mēs paskatāmies no citiem mērogiem, mēs visi esam ļoti tuvu viens otram. Starp citu, Latvijas forumā Ogrē diezgan asa kritika izvērtās pret sešgadīgo bērnu iesaistīšanu skolā, un pamatojums bija galvenokārt psiholoģiskās īpatnības. Bet mans arguments bija: kā tad tomēr ir - tie sešgadīgie un septiņgadīgie bērni ir ar tām zinātkārajām, mirdzošajām acīm, bet nez kāpēc 5., 6., 7. un 8.klasē mums ir vislielākā nesekmība valstī. Ko mēs esam darījuši ar tiem bērniem? Tas nozīmē, ka mums vai nu mācību saturs nav pareizs, vai mācību metodes, bet tas nesaistās tik daudz ar tiem sešiem vai septiņiem gadiem. Tā interese par mācīšanos vienkārši zūd.
Kā proporcijas paaugstināšana ietekmēs skolu tīklu?
Tuvākajos piecos gados sākumskolas skolēnu skaits stabilizējas. Mums vislielākais kritums pašlaik ir no 5. līdz 9.klasei. Tā ka - sākumskolā, demogrāfiskajai situācijai uzlabojoties, skolu tīkls nesamazināsies tik ļoti. Bet kopumā - es domāju, ka 2010.gadā vairāki desmiti skolu savu pastāvēšanu beigs. Ja vien nesapratīs, ka skolai jākļūst par daudzfunkcionālu iestādi, kurā pieaugušie nāk uz kursiem, kurā ir vēl kādas institūcijas, mācību un kultūras iespējas. Palasiet novadu skolu vēsturi tur, kur skolas ir dibinātas pirms 140 gadiem un vairāk. Tur bija vairāk nekā 100 bērnu un divi skolotāji.
Jūs vienmēr esat minējusi, ka skolu un pedagogu skaits samazinājies mazāk nekā skolēnu skaits. Kāda būtu optimālā proporcija - cik pedagogiem un skolām jāpaliek?
Ja par 30% samazinās skolēnu skaits, tad par 30% samazinās skolu un pedagogu skaits. Kāda cita proporcija tad vēl varētu būt?
Pašvaldību pārstāvji norāda, ka ar pašreizējo finansējumu un pasākumiem, ko viņi veikuši, lai sakārtotu skolu tīklu, viņi ir uz robežas. Vai 2010.gadā, tātad mācību gada 2.semestrī, viņu finansējums netiks samazināts vēl vairāk?
Neesmu maka turētāja šai valstī. Mums ir [zināms] tikai [2010.gada] bāzes finansējums, un pēc tā draudu skolotāju atalgojumam nav. Pat vairāk - varu pateikt, ka mums no 1.janvāra ir finansiālas iespējas apmaksāt pienākumus skolotājam, kādi viņam amatā ir, bet tikai pie nosacījuma, ka skolu tīkls tiek kārtots. Gribētu panākt situāciju, ka tie, kas ir izanalizējuši, pieņēmuši nepopulārus lēmumus un kādas skolas slēguši vai reorganizējuši, darba apstākļus, ieskaitot atlīdzību, saviem skolotājiem var padarīt labākus. Bet tās, kas nav gatavas pieņemt nekādus lēmumus un saka - mēs visi esam gatavi strādāt ar zemām algām, tikai lai viss paliek pa vecam -, savus skolotājus padzīs zem konkurētspējas. Tā ka sliktāk nebūs, būs mazliet labāk.
Tātad tur, kur būs proporcija astoņi skolēni uz vienu skolotāju, atalgojums no 1.janvāra būs lielāks?
Katrā ziņā kopējais naudas apjoms būs lielāks nekā šajos četros mēnešos.
Vai ir jūtamas pazīmes, ka šajā mācību gadā izglītības kvalitāte varētu pazemināties? Piemēram, ja pedagogi no 1.septembra saņems mazāku algu, vai viņi nesāks haltūrēt?
Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa Latvijas skolotāju strādā pēc labākās sirdsapziņas. Otrkārt, mums tomēr ir līdzekļi, kā pastimulēt skolotāju arī šajā situācijā. Tā ir ES struktūrfondu aktivitāte, kur ir kvalitātes novērtēšana - skolotājs pašizglītības ceļā seko līdzi savai profesionālajai izaugsmei un bērnu sekmībai, un par to viņam ir iespēja pieteikties stipendijai.
Jūs uzsverat, ka skolu slēgšana ir pašvaldību kompetencē. Tā rezultātā IZM iegulda līdzekļus arī to skolu atjaunošanā un modernizēšanā, kuras pašvaldības slēdz. Piemēram, IZM rīkotajā iepirkumu konkursā par dabaszinātņu kabinetu atjaunošanu iekļautas trīs Rīgas vidusskolas, kuras plānots nākamgad slēgt. Vai kreisā roka nezina, ko dara labā?
Absolūti piekrītu jūsu kritikai. Es ceru, ka mēs savlaicīgi esam piebremzējuši profesionālo skolu infrastruktūras uzlabošanu...
Arī Vangažu profesionālās vidusskolas modernizācijā ieguldīti 100 000 latu, bet to slēdz.
Kritērijos, pēc kuriem skolas piesakās šiem struktūrfondu līdzekļiem modernizācijai, paredzēts ņemt vērā gan skolēnu skaitu, gan transporta tīklu. Savulaik, kad es ar tiem iepazinos, man tie šķita tādi, kuri nodrošina skolas pastāvēšanu. Tomēr pašreizējā situācijā vienlaikus sakrituši divi aspekti - gan objektīvās pārmaiņas, kuras nāk ar demogrāfiskajām izmaiņām, gan krīzes radītās pārmaiņas. Tomēr ceru, ka no ieguldītajiem līdzekļiem kaut kas ir pārvietojams tur, kur ir audzēkņi. Bet varbūt tie arī būs kaut kādi materiālie zaudējumi, par ko būs ļoti žēl šajā situācijā, ārkārtīgi žēl...
Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds 2007.gadā ieteica būtiski mainīt augstskolu finansēšanas modeli. Kad tam pieķersieties?
Es ķēros no pirmās dienas, jo man janvāra sākumā bija jāparaksta līgums ar augstskolām par speciālistu sagatavošanu. Jau tajā brīdī es ieraudzīju tos trūkumus, kuri nerosina augstskolu pietiekami optimāli strādāt. Tas pats notika nākamajā gadā.
Kāpēc tad parakstījāt nākamajā gadā, ja redzējāt trūkumus jau pirmajā reizē?
Tie līgumi tika nedaudz modificēti uz labo pusi. Bet nepārtraukti gan departaments, gan augstskolu rektori norāda, ka finansējums augstskolām ir zem normatīva un krietni zem tā, ko augstskolai vajadzētu saņemt. Tāpēc ir bijis princips - naudu dodam mazāk, nekā vajag, tāpēc būsim mēreni savās prasībās.
Vai kas mainīsies līgumos ar augstskolām par finansējumu 2010.gadā?
Tā kā naudas ir krietni mazāk, svarīgākais ir eksportspējas paaugstināšana. Līdz ar to arī finansējuma plūsmai stingri jāseko šim uzdevumam, nevis proporcionāli jāsadala pa visām specialitātēm. Kādas specialitātes cietīs, kādas iegūs.
Bet tā jau nav finansējuma maiņa, bet gan tikai budžeta vietu pārdale.
Man bija pārāk sarežģīti lauzt šo sistēmu pret ierēdņu pieredzi, jo es neesmu strādājusi pie augstskolu finansējuma. Ierēdņiem vienmēr ir bijuši desmitiem argumentu, kāpēc šī sistēma ir ļoti laba, kaut gan tā tāda nav.
Jums ir problēmas tikt galā ar ierēdņiem?
Tas nav jautājums par tikšanu galā ar ierēdņiem. Tas ir jautājums par cilvēkiem, kuriem ir ļoti grūti atteikties no pašu veidotās un lolotās sistēmas, par kuru viņi ir pārliecināti.
DnB Nord Barometra veiktajā aptaujā par izglītību iedzīvotāji uzskata, ka izglītības sistēma tiek sagrauta un pie tā vainojami politiķi.
Piekrītu, ka politika kā partiju politika absolūti nevajadzīgi ir iegājusi izglītībā. Daudzi direktori lepojas par savām iespējām, pateicoties piederībai politiskajām partijām. Tas ir deformējis normālo pieeju, ka katram bērnam ir tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Kas attiecas uz mani, es esmu Latvijas Zemnieku savienības biedre un ministres amatā noteikti vados visupirms pēc izglītības politikas, nevis partijiskām vajadzībām.
Bet vai jūsu rosinājums mācīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu nav politizēts?
Domāju, ka nav, kaut gan tiešām atradīsiet - LZS programmā ir rakstīts uzstādījums par Latvijas vēstures mācīšanu atsevišķi. Bet man nostiprinās pārliecība, ka patriotus varam izaudzināt vien tad, ja domājam par nacionālajām vērtībām un patriotismu, ja mēs zinām savas saknes un dzimtās vietas vērtības, ko var izdarīt tikai skolā.
Vai nav problēmu ar politiskiem uzstādījumiem arī ministrijas gaiteņos? Kā sadzīvojat ar valsts sekretāru Mareku Gruškevicu (TP)?
Es ļoti cenšos orientēties uz ikdienas un perspektīvajiem darbiem un maksimāli atturēties redzēt kaut kādas iespējamās politiskās ambīcijas, kuras kādam gribas kurināt.
Vai ministrijai nebūtu labāk, ja valsts sekretāru aizrotētu uz citu ministriju?
Ļoti bieži valsts sekretāram esmu aizrādījusi par darba organizāciju, jo mums ir daudz neizpildes, kavējumi, arvien ir liela pretestība sadarboties ar sociālajiem sadarbības partneriem, mums patīk uzurpēt varu kabinetos. Tas man nav pieņemami, un es uzskatu, ka tas nāk no administratīvās vadības stila. Tas, [vai ministrijai būtu labāk, ja M.Gruškevicu aizrotētu,] jāprasa ierēdņiem.
Bet jums pašai?
Man, protams, tas būtu labāk, jo es esmu pieradusi un man patīk strādāt uzticības gaisotnē un ciešākā sazobē. Valsts sekretārs, vai nu saudzējot manu laiku un nervus, bieži mani neinformē par lietām, par kurām man vēlāk žurnālisti prasa.