Niko Mjūliju ietekmējuši gan XVI un XVII gs. garīgās mūzikas autori briti Viljams Bērds un Džons Taverners, gan amerikāņu minimālisti Filips Glāss, Stīvs Reihs un Džons Adamss, gan īslandiešu popmūziķe Bjorka.
«Niko apglezno debesis ar savu mūziku,» par Mjūliju saka dziedātājs Entonijs Hegartijs no grupas Antony & the Johnsons. Niko opusi skan ne tikai Kārnegija zālē Ņujorkā un Bārbikena centrā Londonā, bet arī baznīcās un starpžanru performancēs muzejos un bibliotēkās. Niko sacer baletu, filmu un teātra izrāžu mūziku. Strādāt ātri un daudz viņš iemācījies, darbojoties Filipa Glāsa studijā. Niko regulāri pievēršas popmūzikas, alternatīvā roka un folkmūzikas projektiem. Jaunākais albums, kurā var novērtēt aranžētāja un instrumentālista Niko Mjūlija talantu, ir Īslandes grupas Sigur Rￃﾳs līdera Jona Tora Birgisona jeb Jonsi debijas soloieraksts Go.
Niko Mjūlija vērienīgākais skaņdarbs ir viņa debijas opera Divi zēni. Partitūra jau pabeigta, pasaules pirmizrāde notiks 2011. gada jūnijā Anglijas Nacionālajā operā Londonā. 2013. gada oktobrī šis iestudējums papildinās Ņujorkas Metropolitēna operas repertuāru. «Interneta čats ir XXI gadsimta masku balle. Tur par princesi sevi var uzdot sieviete, kura strādā lauku bārā. 60 gadu vecs vīrietis var būt 15 gadu veca meitene, par kuru viņam vajadzēja kļūt pirms 45 gadiem,» operas pieteikumā raksta komponists.
«Šī opera ir mīlas stāsts, balāde par slepkavību, liela mistērija. Neredzami noziegumi - interneta noziegumi - ir jaunās slepkavības. Mīlas stāsts, kura pamatā ir teksti, kuru autorus neviens nevar redzēt, ir aizraujošākais mīlas stāsts, kādu es spēju iedomāties. Tas ir vēstuļu romāns, kurā ikviens varonis melo par to, kas viņš patiesībā ir.» Niko uzsver, ka operas saturs atbilst tām sociālajām un komunikācijas struktūrām, kurām patlaban pakļauta mūsu dzīve: «Šodien es runāju pa telefonu ar četriem cilvēkiem, taču es nosūtīju 150 e-pasta vēstuļu no sava datora, vēl 62 - no mobilā telefona. Nosūtīto īsziņu skaitu nemaz nevar noteikt.»
Viņu iedvesmo e-pasta vēstules, Google, YouTube, Twitter, iTunes, renesanses laikmeta astronomija, ceļojumi, grāmatas, valoda un vārdu artikulācija, alfabēts un ortogrāfija - to visu viņš ar valdzinoši histērisku aizrautību apraksta blogā savā mājaslapā nicomuhly.com. Un nebrīnieties, ka šajā sarunā viņš bieži pievēršas savai iecienītākajai kulinārijas tēmai! Mūsu tikšanās notika Ņujorkas picērijā Nolitas rajonā - intervijas laikā tika apēsta milzīga pica Bufalina ar mocarellas sieru.
Pirmais jautājums par Vaļu vērošanas turnejas koncertu. Vai jūs esat vaļi vai vaļu vērotāji?
Mēs vērojam vaļus. Mēs, mūziķi, esam pastāvīgais elements koncertā, savukārt skatītāji it kā negaidīti parādās dažādās vietās, dažādās pilsētās. Visi mākslinieki uz skatuves ir vienā laivā, visi spēlē kopā. Man tas ir īpašs notikums, citādi man nav iespējas koncertā atskaņot Bena Frosta mūziku. Ja mēs ar viņu uzstājamies kādā festivālā, viņš spēlē uz vienas skatuves, es - uz citas. Tas pats ar Semu Emidonu. Tāpēc mums ir patīkami un jautri visiem kopā atrasties vienā telpā. Turklāt, kad esmu uz skatuves viens pats, mani pārņem bailes.
Daudzi komponisti stāsta, ka savā darbā jūtas vientuļi. Jūs aktīvi koncertējat, diriģējat, iesaistāties sadarbības projektos. Jums nav šīs vientulības sajūtas?
Mana dzīve ir sabalansēta. Pusi no mana darba veido ārprātīgi intriģējoša sadarbība ar miljonu mūziķiem. Otra puse - solodarbība, strādāju viens un koncentrējos tikai uz to, ko dzirdu savā galvā.
Jūs esat multifunkcionāls mūziķis - komponists, pianists, diriģents, aranžētājs un producents. Jūs pārvaldāt visu mūzikas radīšanas procesu no ieceres līdz izpildījumam. Kurš posms ir sarežģītākais?
Svarīgākais mūzikas radīšanas priekšnoteikums ir laba plānošana. Kad visi nosacījumi ir skaidri, kad izveidota visu blakusfaktoru konstrukcija, kas tev ļauj brīvi strādāt, pats komponēšanas process ir viegls un eiforisks. Piemēram, šorīt es pabeidzu klavieru skaņdarbu. Es zināju, ka varu to sacerēt gandrīz reālā laika režīmā, ja tikai man izdosies atslēgties no visa apkārt notiekošā. Komponists būvē sev virtuvi, kurā var ātri pagatavot jebkādus ēdienus - skaņdarbus.
Šie principi attiecas uz visiem mana darba aspektiem - vai nu es veidoju aranžējumu citiem māksliniekiem, vai nu komponēju. Sagatavošanās darbu apjoms vienmēr ir milzīgs, bet pats skaņdarbs - tas kodols, mērķis, uz kuru mūziķis iet, - ir mazāks un koncentrētāks. Pirms es sāku komponēt, es domāju par visu kaut ko, taču brīdī, kad saceru mūziku, darbs kļūst mehānisks. Vēl viens gastronomiskais salīdzinājums: kad veidojat jaunu restorānu, jūs varat smelties iedvesmu visur, kur iespējams, bet, kad sākat gatavot ēdienu, jūs domājat tikai par to, lai tas burvīgi garšo un labi izskatās uz šķīvja.
Man sagatavošanās process ir svarīgāks par pašu komponēšanas procesu, tāpēc visu laiku pavadu internetā, meklējot visādas brīnumainas, dīvainas lietas, bildes un videoklipus, kas mani iedvesmo. Mani ietekmē vizuālie tēli - dzīvojot Ņujorkas Čainataunā, esmu pieradis redzēt gan latīņu alfabētu, gan hieroglifus. Es varu stundām ilgi domāt par burtiem un transliterācijām. Man patīk doties uz valstīm, kurās tiek izmantots cits alfabēts. Pēc piecām Krievijā pavadītām dienām manas smadzenes tika piepumpētas ar kirilicu. Galvā centos «procesēt» visu, ko redzēju sev apkārt, atcerēties vārdus, to nozīmi un skaņas. Šīs aktivitātes man ir vitāli nepieciešamas.
Jūs sacerat arī garīgo mūziku. Viens no jūsu pasūtītājiem ir Svētā Tomasa baznīca Ņujorkas Piektajā avēnijā. Kādas ir jūsu attiecības ar garīgo mūziku?
Bērnībā es dziedāju šo mūziku zēnu korī. Tikai pirms dažiem gadiem sapratu, ka mani iecienītākie komponisti pildīja valsts pasūtījumus, faktiski viņi bija valsts ierēdņi, jo sacerēja mūziku baznīcai. Mani šī mūzika fascinē arī citu iemeslu dēļ. Liturģija visiem ir labi zināma, visi zina, ar ko beidzas liturģiskais stāsts, tam nav noslēpumainu beigu. Šis stāsts ir nemainīgs, tajā nav iespējami nekādi jauni pavērsieni. Attiecīgi garīgās mūzikas uzdevums ir katru reizi izstāstīt šo stāstu citādi, atšķirīgi - ar mūzikas palīdzību. Katru svētdienu baznīcā no jauna tiek izstāstīta kristietības vēsture. Šī apsēstība ar atkārtojumiem, ar šo struktūru, kurā garīgajai mūzikai ir jābūt «ierakstītai», man šķiet pievilcīga.
Sacerēt mūziku baznīcai jums ir garīgs piedzīvojums vai eksperiments?
Tas nav eksperiments. Reliģiskā mūzika tiek sacerēta tā, lai nepievērstu sev uzmanību. Tā cenšas novērst uzmanību no sevis. Klausoties šādu mūziku, jūs nekad neteiksiet: «Cik gudrs ir šis komponists!» Jūs domāsiet par kaut ko pavisam citu. Šī mūzika pauž pilnīgu padevību, kādu neatradīsiet citos skaņdarbos. Kad komponists sacer opusu vijolniekam, viņš cenšas, lai solists atstātu sasodīti labu iespaidu uz klausītājiem. Sacerot garīgo mūziku, autoram tāda uzdevuma nav. Viņš vēlas sacerēt tādu mūziku, lai notis, ritmi un telpa starp notīm paceltu klausītāja garu, pamudinātu viņu ieskatīties sevī un aizdomāties par apkārtējiem. Garīgajā mūzikā ir vairāk altruistisku mērķu.
Pēc gada Londonā notiks jūsu pirmās operas Divi zēni pasaules pirmizrāde. Kādas ir sajūtas, gatavojot iestudējumu?
Es neesmu vāgneriski noskaņots un neteikšu: «Šī ir mana mistiskā vīzija, un tikai es zinu, kā šai operai ir jābūt iestudētai!» Es pilnībā uzticos režisoram Bārtletam Šeram un viņa komandai. Mans galvenais uzdevums bija sacerēt dramatiski piesātinātu mūziku un ļaut strādāt ar to radošajai komandai. Operas tēma - cilvēku spēles ar identitāti internetā, attiecības virtuālajā vidē - ir ļoti mūsdienīga.
Vai vēlaties piesaistīt operas žanram jaunus skatītājus, piemēram, tos, kuri zina jūsu darbu populārajā mūzikā?
Par laimi, skatītāju piesaistīšana nav mana problēma. Par to lai rūpējas operas teātri. Mani pat neinteresē piedalīšanās diskusijā par nepieciešamību piesaistīt operai jaunus skatītājus, es nevēlos sniegt nekādus argumentus. Labākais, ko es varu izdarīt, - sacerēt mūziku, kas būs saistoša un saprotama man, 28 gadus vecam cilvēkam.
Jūs man teicāt, ka Metropolitēna operā tikko noskatījāties Bohēmu. Man Bohēmas stāsts ir tik emocionāli tāls! Šajā operā ir garlaicīgi heteroseksuāli varoņi. Man ar to nav nekā kopīga. Jā, mūzika ir skaista, bet šī opera mani neaizkustina. Tāpēc es saceru operu par to, kas mani interesē un kas man rūp. Par to, kam ir sakars ar manu dzīvi. Ja publika vēlēsies to redzēt, es būšu laimīgs. Ja nevēlēsies - nu piedodiet, man ļoti žēl!
Interese par operas žanru nav mazinājusies. Spilgts pierādījums - skandāls, kas pērn rudenī tika sacelts ap režisora Lika Bondī Toskas jauniestudējumu Metropolitēna operā. Cilvēki Ņujorkā plosījās ne pa jokam! Viņi pauda savu neapmierinātību skaļāk, nekā apspriežot terorisma draudus un protestējot pret abortiem. Toskas dēļ! Daudziem šī izrāde nozīmēja pasaules galu. Tas ir brīnišķīgi, ja opera joprojām spēj tik ļoti uzkurināt sabiedrību.
Jums nepatīk Bohēma, taču esat sajūsmā par mūsdienu operām.
Jā, mani aizrauj Filipa Glāsa, Stīva Reiha, Džona Adamsa operas. Man patīk viss, kas ir jauns. Sacerēt operu ir kolosāla atbildība. Tas ir tāpat kā pagatavot veselu briedi! Es cienu visus autorus, kuri ir uzņēmušies šo darbu. Patiesībā man patīk visa mūzika un klasiskās operas. Es fanoju par visu. Es nejūtu tik lielu saistību ar XIX gadsimta operām, taču sajūsminos par Mocarta operām, jo īpaši par tām, kuras tapušas ar libretistu Lorenco da Ponti. Da Pontes darbi ir libretu paradīze! Es neesmu dabisks romantiķis, un mani ir diezgan grūti savaldzināt ar kādu vecu stāstu. Piemēram, Čārlza Dikensa grāmatu sižetiem nav nekāda sakara ar manu dzīvi, bet viņa valoda ir tik ideāla, ka es nespēju noliegt Dikensa varenumu.
Jūs teicāt, ka neesat dabisks romantiķis. Kā jūs varētu sevi raksturot?
Esmu kora zēns, kurš vēlas būt valsts ierēdnis! Esmu diezgan praktisks.
Vai jums pastāv robeža starp akadēmisko un populāro mūziku?
Mūzikas žanru robežas man nav svarīgas. Sadarbojoties ar populārās mūzikas pārstāvjiem, es cenšos viņus atbalstīt un palīdzēt viņiem. Strādājot ar Sigur Rￃﾳs līderi Jonsi, es darīju visu, lai viņš savā nupat iznākušajā debijas soloalbumā Go izklausītos pēc iespējas labāk. Stāsti, kurus varat atrast jebkurā mūzikā, ir interesantāki par robežām. Ikvienam autoram ir savs stāsts, pat ja mēs runājam par meinstrīma popmūziku.
Es neticu tādai parādībai kā «gudra popmūzika». Tas viss ir pārāk paredzams un viegli kategorizējams, tāpēc šie pieņēmumi var izrādīties aplami. Kas tas ir - gudra popmūzika? Bjorka un Džoena Ņūsoma?! Ar popmūziku nodarbojas miljoniem cilvēku, un katram ir fantastiskas, neatkārtojamas idejas.
Realizējot kopīgus projektus ar popmūziķiem, es sevi uzskatu par muzikālas telpas kuratoru. Par speciālistu, kurš veido «izstādi», kas šajā gadījumā ir skaņdarbs. Dziesmā ir jābūt perfektam sākumam un beigām. Gan sākumā, gan beigās jāievēro klusuma ritms. Dziesmas sākumam ir jābūt vieglam kā elpai - ko tādu jūs reti sastapsiet popmūzikā. Parasti kompozīcijas sākumā un beigās kāds ārdās, neprātīgi sitot bungas vai trinkšķinot ģitāru. Savus mūzikas partnerus cenšos pārliecināt, ka dziesmai ir jāsākas un jābeidzas klusumā.
Jūs esat aktīvs blogotājs. Vai tas ļauj labāk saprast jūsu mūziku?
Visbiežāk es rakstu blogus, sēžot lidostā. Blogs daļēji demistificē mūzikas radīšanas procesu un komponista dzīvesveidu. Tā ir mana dienasgrāmata un vieta, kur es varu izteikties. Rakstīt blogu - tas ir tāpat kā izlikt uz galda sava ledusskapja saturu: te, lūdzu, tuncis un viss pārējais. Sacerēt mūziku ir daudz grūtāk, tam vajag pamatīgāk sagatavoties - jāaiziet pie miesnieka, jāsarīvē burkāni. Mūzika ir sarežģītāks ēdiens.
Es nerakstu blogu, man nav ne iPhone, ne iPod, ne iPad. Man nepatīk lejupielādēt mūziku internetā un klausīties to, ejot pa ielu. Vai es kaut ko palaižu garām?
Es nedomāju, ka esat kaut ko zaudējis. Taču vienīgā lieta, kuras jums varbūt pietrūkst, ir radikāla informācijas dekontekstualizācija. Ja dosieties pastaigā pa Čainataunu un klausīsieties Stīvu Reihu, jūsu smadzenes sāks darboties citādi. Tas ir īpašs neiroloģisks process, kas man ir ļoti nozīmīgs. Decembrī es viesojos Kambodžā un skrienot klausījos sava drauga ierakstus, kurus viņš man atsūtīja no Vaitas salas Anglijas dienvidos. Tas bija satriecošs iespaids! Manas smadzenes šāva bultas uz visām pusēm!
Ja jums ir divas paralēlas dzīves - reālajā un virtuālajā vidē -, dažkārt gadās absolūtas ekstāzes brīži, kuros savienojas vairākas lietas vienlaikus. Jūs ejat pa ielu, klausāties mūziku un priekšā redzat sievieti, kurai kājās ir fenomenāli skaistas kurpes. Šajā apskaidrības brīdī jums viss kļūst pilnīgi skaidrs - jūs saprotat, kādu mūziku sacerēsiet nākamajā gadā un kā tā skanēs: tā būs koru mūzika, tā būs šīs ielas un šo kurpju skaņa.