Par viņa starptautisko karjeru nu jau gādā respektablā aģentūra _Askonas Holt,_ kuras pārziņā ir Saimons Retls, Daniels Barenboims, Zubins Mehta, Klaudio Abado un citas diriģēšanas slavenības. Nākamgad viņš kā diriģents debitēs slavenajā Edinburgas festivālā, kuru šovasar vērojis kā viesis.
Kādas tev radās pārdomas, vērojot vienu no lielākajiem Eiropas festivāliem, kur pašam gaidāma debija?
Edinburgas festivāla apjoms un jauda ir ārkārtēji. Varu tikai apbrīnot cilvēku, kas to visu stūrē - vienā festivālā tik blīvi salaist kopā teātri, deju, operu, mūziku un vēl katrā žanrā izcelt atsevišķus atzarus. Aizbraucis tikai uz vienu vai diviem koncertiem, būtu stāvā sajūsmā. Nesaku, ka būtu vīlies, tomēr no visiem daudzajiem koncertiem, operām un teātra izrādēm, kurus divarpus nedēļās izdevās redzēt un dzirdēt, bija tikai trīs īsti topa notikumi: Amsterdamas Concertgebouw orķestra koncerts ar Marisu Jansonu, Kronos kvarteta (ASV) koncerts un baroka opera Montesuma, kuras režisors meksikānis Klaudio Valdess Kuri bija ārkārtīgi gudri veidojis scenogrāfiju un idejisko dramaturģiju. Tas vien ir ko vērts - izbaudīt Skotijas galvaspilsētu rītā, dienā, vakarā un naktī, atgriežoties no nakts koncertiem, kuri beidzās ap pusnakti. Turklāt ar festivāla mākslinieciskā vadītāja Džonatana Milsa palīdzību man bija iespēja vērot orķestru mēģinājumus: Marisa Jansona, Skotijas un Minesotas orķestru mēģinājumi man bija ļoti vērtīga skola.
Bet man ir sajūta, ka mēs par daudz glorificējam visu, kas notiek ārpus Latvijas. Gan sadzīvē, gan kultūrā, un nenovērtējam, cik mūsu pašu spēki ir spēcīgi. Varbūt reizēm vajag no malas paskatīties, cik mums Latvijā ir daudz talantīgu mūziķu, aktieru, režisoru. Edinburgā man reizēm bija pat jābrīnās, kāpēc šajā ievērojamajā festivālā uzstājas tieši šie mākslinieki. Esmu jau pirms tam diezgan bieži brīnījies, kāpēc viens vai otrs rietumu kolektīvs ir topā. Viņiem ir labs menedžments, nauda, slaveni diriģenti un solisti. Tādā veidā šie kolektīvi spēj sevi pārdot un iekarot popularitāti.
Bet festivālā nav kā Latvijā, kur viens fanātiķis ar pāris palīgiem strādā līdz spēku pagurumam?
Tur ir vismaz divdesmit fanātiķu, kuri jaudīgi strādā. Man bija iespēja nedaudz pabūt festivāla biroja telpās un just, kā strādā tā mašinērija. Tur bija riktīga komandas sajūta. Tu tikai ieej birojā un tīri fiziski jūti, kāds spēks tur koncentrēts un nāk ārā! To gandrīz vai var dzirdēt kā vilcienu: tu-du, tu-du, tu-du. Tas ļoti uzlādē.
Tieši kā nākamvasar pats izpaudīsies Edinburgā?
Šovasar Mālera biennālē Bambergā diriģēju Gustava Mālera Dziesmu par zemi Arnolda Šēnberga kamerversijā, jo sākotnējais plāns bija tieši šo skaņdarbu kopā atskaņot arī Edinburgā. Tomēr izdomājām izcelt gaismā veco, labo Mālera 4. simfoniju, taču versijā kamerorķestrim. Tā ir liels retums un ļoti sen nekur nav skanējusi. Arī es tikai nejauši uzzināju par šādas versijas eksistenci un gaidu ierakstu, kurā vēl Mālers pats šo simfoniju spēlē uz klavierēm (kā viens no pianistiem atskaņojot četrrocīgi). Orķestra galvenais diriģents Džonatans Nots, nākot ar šo priekšlikumu, atgādināja: Ainār, tas taču ir tavs skaņdarbs, ar kuru uzvarēji konkursā. Tev tas ir jāparāda Edinburgā.
Vai, atkārtoti atgriežoties pie Bambergas simfoniskā orķestra, jau sajūties citādi?
Nu esam nevis konkursants un orķestris, bet kā mūziķis ar mūziķi. Patiesībā - kā cilvēks ar cilvēku. Bambergas orķestra mūziķus var apskaust par to, ka cilvēciski katram tā mūziķim rūp, kas notiek orķestrī, kas notiek ar viņa kolēģi. Pat nevis ar kolēģi, bet ar viņa draugu. Ja orķestrim kaut kas nesanāk, viņi visi cenšas darīt visu, lai izdotos. Un nevis lec krāgā vainīgajiem, bet tieši pretēji, mierina: nesanāca? Nākamreiz izdosies! Orķestra instrumentu grupas nav atsvešinātas, tas ir viens organisms. Jau konkursā sajutu viņu ārkārtīgo mīlestību. Tā viņiem ir arī citam pret citu. Viņi nespēlē ar domu: pret ko mēs draudzēsimies? Viņi visi kopā kalpo un atdodas mūzikai.
Vai tad citos orķestros tā nav?!
Kaut ko tādu es ieraudzīju pirmo reizi. Skanot Mālera 8. simfonijai, vēroju, kā viena pavisam maza auguma blonda meitene savu kontrabasu, vienkārši, naturāli sakot, iegūst... Šī orķestra cilvēki tā saaug ar saviem instrumentiem, ka liekas: dvēsele ir viņu instruments. Tas, manuprāt, ir īpašs fenomens. Vienmēr esmu uzskatījis, ka orķestra mūziķim rokās tomēr ir koka gabals, nedzīvs priekšmets. Bet tur to vispār neredz. Tur mūziķis un instruments ir viens vesels, viena dvēsele. Arī darba ikdienā cilvēki cits citam uzsmaida. Bambergas orķestris ir līdzīgs mūsu Latvijas Radio korim: mākslinieciskais vadītājs, britu diriģents Džonatans Nots nekad pie orķestra nenāk ar vienu vienīgo, gatavo koncepciju. Viņam ir vairākas koncepcijas, un viņš eksperimentē. Tas arī ir iemesls, kāpēc orķestris var veidot diriģentu konkursu. To man teica arī Edinburgā sastaptais Lionas operas direktors, kurš strādājis iepriekšējo divu Bambergas konkursu, kā arī Sibēliusa un Panulas konkursu žūrijā Somijā. Viņš teica, ka vairums orķestru šādos konkursos nospēlē autopilotā un diriģents var iet ieskrieties, bet orķestris nereaģē. Bet Bambergā reaģē. Tas ir apbrīnojami, ka kolektīvs ar 70 galvām var būt tik fleksibls.
Jūsu sadarbība turpināsies?
Jau 20. oktobrī man ir atkal jābūt Bambergā, kur jāpiesedz slavenais franču vecmeistars maestro Žoržs Pretrs.
Izrādās, arī diriģentiem ir koveri - iespējamie aizvietotāji uz rezervistu soliņa?
Jautāju orķestra direktora sievai, kā tas izpaudīsies. Viņa teica: vai nu tu visu nedēļu rausies melnās miesās, vai arī laidīsi pilnīgi «La-Fa», ja Pretrs strādās pats. Pēc mēģinājumiem Bambergā 24. oktobrī dodamies sniegt koncertu Milānas La Scala. Var būt visādi, jo maestro Pretram jau ir 86 gadi.
Jāgatavojas savam pilnmetrāžas debijas koncertam ar Bambergas simfonisko orķestri janvāra beigās, kuru sāksim ar divām amerikāņu minimālista Džona Adamsa fanfarām: Fanfara Tromba lontana un Short Ride in a Fast Machine un beigsim ar Vīnes klasiķa Jozefa Haidna 100. simfoniju (Militāro), kas pēdējo reizi Bambergā skanējusi tikai 1952. gadā. Bet es pateikšu godīgi: man no Haidna ir bail.
Bail? No Haidna? Kāpēc?
Jo viņš ir kā sanitārs. Gan diriģentiem, gan orķestrim un katram mūziķim. Viņš kaut ko attīra un visu parāda ļoti skaidri. Nospēlēt Haidnu reizēm ir daudz grūtāk nekā vissarežģītāko laikmetīgo mūziku. Diriģēšu arī sen lolotu un nēsātu skaņdarbu - Modesta Musorgska Izstādes gleznas Morisa Ravela versijā orķestrim. 2011. gada oktobrī festivālā Vācijā vēlreiz atgriezīsimies pie Mālera Dziesmas par zemi. Bambergas orķestra direktors vēlas, lai strādāju pie krievu un franču mūzikas apvienojuma vienā programmā.
Tev šāds apvienojums patīk?
Tas ir viens no lauciņiem, kurā ļoti labi jūtos. Jo abām kultūrām ir ļoti daudz kopīga. Gan mūzikā, gan mākslā, sadzīvē un, galu galā, arī valodā.
Darba kalendāra straujā aizpildīšanās ir tiešs konkursuzvaras rezultāts?
Šobrīd, strādājot kopā ar Londonas aģentūru, ir ļoti daudz kur «jālec» iekšā. Piemēram, novembra beigās jābrauc pie Dīsburgas orķestra un jānodiriģē Bēthovena 9. simfonija. Tikai pirms pāris nedēļām nomira sers Čārlzs Markass, un man ir uzticēti viņa novembra sākuma koncerti Liverpūlē: Dvoržāka uvertīra, Bēthovena 5. Klavierkoncerts, Šūmaņa 2. simfonija. Atgriežoties no Edinburgas, biju ļoti noskaņojies, ka nākamie četri mēneši man būs atpūta. Bet pasākumi kalendārā sabira kā pupas…
Pupu birumā arī visas piecas mūsu Mocarta Dona Žuana šīssezonas izrādes Latvijas Nacionālajā operā.
Mēs ar Arturu Maskatu (LNO māksliniecisko direktoru) perinām visādas domas. Arturam visu laiku zvanīju smadzenēs, ka Baltajā namā ir vajadzīga laikmetīgā opera. Cik var malt, it kā laikmetīgā režijā tikai iestudējot klasiskās operas? Sāksim, 2012. gada pavasarī kopā ar režisoru Andreju Žagaru veidojot Tomasa Adaša kameroperu Powder his face (Pūderējot viņa seju). Tā bija Žagara ideja, un es piekritu. Vēl ļoti gribētu iestudēt Džona Adamsa Ziemassvētku oratoriju El Niￃﾱo (Bērns), varbūt 2011. gada Ziemassvētkos? Latvijā šosezon diriģēšu arī kamerorķestri Sinfonietta Rīga festivāla Saxophonia atklāšanas koncertā 2011. gada februārī. Sadarboties vēlas Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, taču nekas konkrēts nav runāts.
Kopš kura laika esi starptautiskas aģentūras paspārnē?
Otrajās Lieldienās, kad Londonā biju uz fotosesiju žurnālam Gramophone (raksts prestižajā starptautiskajā mūzikas izdevumā bija publicēts šā gada jūlija numurā - I. L.), man bija arī tikšanās ar sešām aģentūrām. Beidzot pieņēmu piedāvājumu no Askonas Holt. Tā rūpējas par daudziem slaveniem mūziķiem, bet jo īpaši - tieši par diriģentiem. Ar mani strādā Rona Īstvuda. Kad aģentūras mājaslapā ieraudzīju, kas vēl ir tās pārziņā, atsēdos «uz pauzes»: Saimons Retls, Klaudio Abado, Zubins Mehta, Daniels Barenboims, Daniels Hārdings, Bernards Haitinks. Visas zvaigznes! Tikai pēc tam uzzināju, ka Rona ir Saimona Retla menedžere. Izvēlējos Askonu tāpēc, ka jebkurā brīdī varu tur piezvanīt un teikt, ka vēlos aizbraukt pavērot mēģinājumus pie Retla, Barenboima vai kāda cita. Tikai ceļš jāapmaksā man pašam, visu pārējo sedz aģentūra, jo ir ieinteresēta, lai turpinu augt.
Spēcīga sajūta, ka mana dzīve mainīsies, bija uzreiz pēc konkursa rezultātu paziņošanas. Tā kā man īsi pirms tam izoperēja aklo zarnu, nedrīkstēju dzert ne vīnu, ne alu, bet pieņemšanā bija tikai alus un vīns. Pārnācis viesnīcā, iedzēru šņabi, nostājos vannas istabā pie spoguļa un vaicāju sev: Ainār, vai tu esi gatavs uzņemties jaunu dzīvi? Taču vienmēr ir iespēja arī kaut ko atteikt, nav vienmēr visam jāpiekrīt. Esmu pateicīgs savai aģentei, kura to prot diplomātiski un ar humoru izdarīt manā vietā. Jau sākot sadarbību, viņa man jautāja: un kā tev ar vārdiņu «nē»?
Vai Edinburgā iedraudzējies ar slaveno latviešu maestro Marisu Jansonu?
Viņa mēģinājums notika tikai divas stundas pirms koncerta, un programma bija nežēlīgi grūta un sarežģīta: Bartoks, Berio, Stravinskis. Par nelaimi, iebraucot Edinburgā, Concertgebouw orķestra pirmais mežrags nolikās slims. Nācās steidzami iekļaut ansamblī aizvietotāju, turklāt Stravinska Ugunsputns ir tikpat kā mežraga solokoncerts. Mēģinājums beidzās divdesmit minūtes pirms koncerta. Paspēju tikai sagaidīt viņu pie skatuves, pasveicināt no draugiem Rīgā un stādīties priekšā. Viņš ļoti nervozēja. Toties koncertā viss izdevās tā, it kā nekādas ķezas nebūtu bijis. Un absolūts miers no pirmās līdz pēdējai notij. Tas ir apbrīnojami.
Kā pēc spožās uzvaras starptautiskajā konkursā Bambergā ir mainījusies attieksme pret tevi Latvijā?
Ļoti! Bet tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, man ir ļoti liels prieks, bet, no otras puses, sāp sirds. Nu labi, man tagad ir lauri. Taču es šeit biju arī pirms Bambergas konkursa. Es vēl joprojām esmu tas pats Ainārs Rubiķis. Tas pats, kurš vēl nesen Latvijai nemaz īsti nebija vajadzīgs. Domāju, ka dziļi sirdī ko līdzīgu pārdzīvo daudzi Latvijas mākslinieki. Un te mēs atgriežamies pie tā, par ko domāju festivālā Edinburgā. Es tur ļoti daudz ko redzēju un varu mierīgi likt roku uz sirds un pateikt: mūsējie ir labāki. Tāpēc ir divtik sāpīgi, kad redzi, ka tas, kas notiek aiz robežām, ir labi, bet mūsējie ir vēl labāki. Un muļķīgi ir, ka mums jāizlaužas kaut kur ārpusē, lai kļūtu vajadzīgi arī šeit, mājās.
Bet, paldies Dievam, tas neattiecas uz pilnīgi visiem cilvēkiem Latvijā. Piemēram, mana sadarbība ar Arturu Maskatu sākās vēl šeit, Dailes teātrī. Viņš jau ļoti sen bija atnācis uz izdevniecības Musica Baltica prezentācijas koncertu, kurā es diriģēju Georga Pelēča skaņdarbu. Vēl Mūzikas akadēmijas studentam viņš jautāja un bikstīja: vai negribi nākt strādāt kaimiņos, Operā? Es godīgi atbildēju, ka alkstin nealkstu, taču tas ir labs sākums. Satikāmies atkal, kad Arturs sacerēja mūziku Dailes teātra izrādei Kaija. Viņš teica: es tomēr gribu, lai tu nāc! Pirmā lietišķā saruna, kurā viņš mani uzaicināja diriģēt operā, notika šeit, Dailes teātra bufetē!
Vēl nesen teātris bija tava pasaule. Tagad jau noiets etaps?
Nē. Es teātrī noteikti iegriezīšos, un ne tikai uz bufeti. Man ir padomā daži projekti, kurus vēlos īstenot ar šiem fantastiskajiem cilvēkiem. Noteikti atgriezīšos un izdarīšu, ko iepriekš esmu apsolījis. Viena no tādām lietām būs Rēzijas Kalniņas monoizrāde Frīda (par meksikāņu gleznotāju). Teātris man ir ļoti svarīgs. Pat šajā bufetē sēžot, var ļoti daudz iemācīties!
Ko iemācījies teātra bufetē?
Te dzimušas ļoti daudzas idejas. Šeit sarunās izcīnītas ļoti daudzas cīņas. Gan ar sevi, gan kolēģiem. Lai cik smieklīgi tas izklausītos, tieši šeit, bufetē, esmu iemācījies strādāt. Te esmu redzējis, kā strādā aktieri un režisori. No šejienes tik viegli nevar aiziet prom. Prombūtnē sāku sajust, ka man pietrūkst šīs atmosfēras. Ir gadījies ienākt, kad šeit neviena nav. Klusumā iedzeru kafiju, bet esmu uzlādējies no teātra sienām. No šejienes iznāku daudz mierīgāks, atpūties. Teātri noteikti nepametīšu un esmu jau aģentei pieteicis, ka ir lietas, kuras gribu realizēt Latvijā. Viņa, starp citu, ļoti brīnījās, uzzinot, ka esmu arī dziedājis korī, savulaik nodibinājis vokālo ansambli. un bija sajūsmā, ka esmu pat piedalījies televīzijas šovā Koru kari. Man nelikās, ka tas ir svarīgi, bet viņa - tas parāda daudzpusību.
Citēšu, kā man tevi raksturoja vijolnieks Gidons Krēmers: «Aināram ir ļoti laba enerģija, rokas un liela dvēsele. Tāpēc esam domubiedri mūzikā. Es saprotu, ka viņam tagad ir liels ceļš, taču ceru, ka viņš vēl kādu laiku sadarbosies ar Kremeratu.»
Gidons Krēmers bija pirmais, kurš reaģēja uzreiz pēc manas uzvaras Bambergā. Mūsu sadarbība noteikti turpināsies. Šovasar muzicējām ne tikai Siguldā un Rīgā, bet arī Krēmera festivālā Lokenhauzā. Tas bija ekstrēmi, nevienam Latvijā pat ļaunākajos murgos nerādās tas, kā šī orķestra mūziķi strādā Lokenhauzā. Arī man pašam trīs koncertos bija jādiriģē trīs jaundarbi. Salīdzinot festivāls Siguldā šķiet sanatorija. Tas ir fenomens: mēģinājums var būt pilnīga katastrofa. Varu salekties ar viņiem, viņi var salekties ar mani un savā starpā. Bet koncertā tas vairs nav svarīgi, jo viņi vienkārši kalpo mūzikai.
No Gidona mācos koncerta stratēģiju. Reizēm likās, ka koncerts ir nenormāli garš un to nevarēs izturēt ne mūziķi, ne klausītāji. Bet viņš ar koncerta dramaturģiju panāk, ka var. Jau pirmajā tikšanās reizē viņš pateica, ka vēlas, lai diriģēju Riharda Štrausa Metamorfozes. Un man uzreiz bija pretreakcija: nē!, jo zināju, ka šo skaņdarbu Kremerata jau atskaņojusi Saimona Retla un Heinriha Šifa vadībā: nu ko es tur vēl varētu pateikt? Orķestra mūziķi šausminājās, kad trīs tikšanās reizēs Gidonam teicu: nē, nē, es to nevaru uzņemties. Bet viņš bija uzstājīgs un uzņēmās risku. To nevar saukt par sadarbību. Tās jau ir draugu attiecības. Protams, virtuālas, caur e-pastiem. Bet es varu viņam uzdot jebkuru jautājumu, un viņš vienmēr dod labus padomus. Kad žēlojos, ka netieku galā ar Šopēna 2. Klavierkoncertu, viņš teica: nomierinies! Piedzīvoju, kā Džulīni ar to cīnījās, tas ir ciets rieksts un daudzi ir aplauzušies. Netici? Še tev ieraksts!
Vai domā piedalīties vēl kādā diriģentu konkursā?
Pirms doties uz Bambergu, biju nosūtījis pieteikumu arī Jevgeņija Svetlanova konkursam Monpeljē. Atbildes vēl nebija, un, tā kā izdevās uzvarēt Bambergā, biju dilemmas priekšā: ko darīt? Zvanīju Bambergas orķestra direktoram: vai braukt? Viņš atbildēja: tā ir tava izvēle, taču varu pateikt savu viedokli, ka principā tas tev vairs nav vajadzīgs. Man arī pašam bija līdzīga sajūta un savu dalību konkursā atsaucu. Drīzāk vēlos aizbraukt uz vērtīgām meistarklasēm. Pie Haitinka uz Lucernu.