Dzelzs šajā ziņā ir tipiska: vispirms - vēstījums viscaur vienskaitļa pirmajā personā (tieši tālab dienasgrāmatas satvars tik parocīgs), taču vēstītāji vairāki, nav tik viegli nedz iekļaujami kopus bildē, nedz identificējami. Tāpat tu dabū mulst brīdī, kad, atsaucies svešam zvanītājam, apvaicājies, kas tur runā, un nepazīstama balss atsaucas: «Te es!», - un sāk gari stāstīt, kā iet, tikmēr varbūt piespēlējot vienu otru palīdzīgu norādi.
Otrs: tīšprātīgs juceklis valda laukā, kur dokumentalitāte nošķirama no fikcijas. Dzelzī lērums it kā atrastu vai sarūpētu un vārds vārdā pārrakstītu tekstu. No tiem apjomīgākais un aizraujošākais ir Rainas vārdnīca (25-109): ne vien brīžiem tiešām veiksmīgu tēlojumu, atmiņu un atziņu krātuve, bet arī savdabīgs rakstniecības pilotāžas paraugs, šķirkļos sakārtoti uzdevumi «par tēmu». Faktiski vārdnīca ir pašpietiekams teksts, kas pārējos Dzelzs gabalus lielā mērā atstāj pabērna lomā. Vērā ņemams ir pēcatmodas īsais kurss (52), arī šķirklis Ļaudis (79), kurā Raina, pati būdama rakstniece, gandrīz vai slejas formātā iedabūjusi latviešu literārās dzīves noģīmi. Taču arī tur juku jukām jaucas gan vēsturiskas, gan autobiogrāfiskas, gan iztēlē uzburtas detaļas, un mūžīgo aizbildināšanos ar nejaušību, kuras dēļ personāžs gadījies tik līdzīgs reālai personai, Repše ar Rainas lūpām smalki pārformulē: «...šādu grēkošanu no manas puses (Viktorijas aprunāšanu) atlaist var vienīgi literatūra. Visur, kur vien parādīsies kāds viņas vaibsts, žests vai frāze, viņa tiks attaisnota ar literatūras svētījošo distanci, kuras starts sākas iztēlē.» (73)
Trešais: teksta fragmentācijas dēļ grūti runāt par sižeta klātbūtni, te labākajā gadījumā atliek iespēja atmiņā paturēt sarakstu, kurā grāmatā iekļautie teksti salikti rindas kārtībā.
Tādas identitātes drumstalošanas un klonēšanas, fiktīvas citēšanas un lasītāja mulsināšanas dēļ vienam otram uznāk kāre Gundegu Repši apsaukāt par postmodernisti, tomēr bilde nav gluži tik skaidra. Vispirms - visai iespējams, ka identitātes šķelšanu nosaka rakstnieka ērtāka jušanās mazformāta izteiksmē un nebūt ne postmoderns pasaules uzskats, turklāt Dzelzs gadījumā postmodernismu grūti piesaukt arī tāpēc, ka trūkst tajā ierastās ironijas, laipošanas (ej nu sazini, kā ir un kā jābūt) un skatpunktu maiņas, proti, mulsināts tiek tikai lasītājs, paši vēstītāji skaidri zina un pauž visu, kā ir, gan par sevi, gan pasauli. Tieši tāpēc būtu iespējams un vērts analizēt Rainu kā pilnasinīgi tēlotu raksturu, kādu pēdējā laikā mūsu literatūrā nav daudz. Komplekts gana intriģējošs: vientuļa, nesaprasta, dusmīga, principiāla ideāliste, kas, izkopusi dzelzs mugurkaulu, tomēr nemitīgi dabū cīnīties ne vien ar pasauli, bet arī ar pašas mazdūšību.
Ik jēdzīgam literāram darbam ir tā sauktā pēcgarša. Zīmīgi, ka šajā metaforā tverta gan literatūras līdzība ar ēdmaņu (no šejienes - gara barība), gan fakts, ka stāstam vari iet cauri tikai soli pa solim, bet novērtēt visu kopā - tikai pēc tam. Dzelzs ir īpatna tāpēc, ka izlasīta paliek skanam - kā daudzbalsīgs skaņdarbs. Un, paspēris soli pretim, ausīgs lasītājs Dzelzi var saklausīt nevis kā prātus jaucošu murdoņu, kas lieku reizi vēstītu par pasaules nesakārtotību un trakumu, bet kā kora dziedājumu, kurā balsis brīžiem uzņem solopartiju, brīžiem saplūst, caurvijas. Tieši šajā ziņā par liekiem negribas uzskatīt vārdnīcai jeb Dzelzs serdei līdzās liktos tekstus - intervijas, Rainas rakstītos stāstus, kuros nereti lasāmi lappusēm gari dialogi bez piebildēm, tā ka drīz vien nojūk, kurš ko saka, tāpat kā korī nav no svara, tieši kurš dzied ko - kamēr nedzied greizi.