Daniels Pavļuts diemžēl virzīja daudzas lietas paralēli un ar populismu, lai demonstrētu, ka vispār kaut ko risina, lai gan - ekonomikas ministram vajadzēja izvērtēt ikviena lēmuma sekas. Ceru, ka pašreizējais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kuram ir respektējama izglītība ekonomikā un kurš jau daudzus gadus bijis pasniedzējs, saprot, ka lēmumu sekas jāanalizē.
Iepriekš izskanēja viedoklis, ka, virzot nebanku kredītdevēju darbības ierobežojumus, tiek ņemts vērā komercbanku viedoklis, tomēr neviens no Dienas iztaujātajiem komercbanku vadītājiem un ekonomikas ekspertiem nav atzinis, ka uzskata ātro kredītu devējus par banku konkurentiem.
Būtu dīvaini, ja viņi tā teiktu.
Varbūt aiz virzītajām izmaiņām ātro kredītu nozarē slēpjas nevis banku lobijs, bet vēlme atgādināt par patērētāju tiesībām?
Tas ir diskutabls jautājums. Bankas redz to, ka cilvēki bieži izvēlas nebanku sektoru, bet tieši bankas šajā situācijā ir vainojamas - banku klientu apkalpošanas centri daudzviet reģionos tiek slēgti. Cilvēkiem, lai nokļūtu līdz bankas filiālei, jāmēro tāls ceļš, un tas ir dārgi, līdz ar to pakalpojumi, kas pieejami internetā, kļūst aizvien populārāki.
Cilvēkam ir iespēja piesaistīt bankas aizdevumu, izmantojot internetu. Protams, ne jau katram klientam, bet principā tāds variants ir.
Taisnība, bet, lai noformētu aizdevumu, vismaz vienreiz nepieciešams aizbraukt līdz bankai. Turklāt bankas orientējas uz cilvēkiem, kuriem ir par vidējo līmeni lielāki ienākumi un arī ļoti regulāri ienākumi, bet ir ļoti daudz ekonomiski aktīvu iedzīvotāju, kuri nesaņem ikmēneša ienākumus, lai gan kopumā gadā nopelna pietiekami daudz un spēj nodrošināt sev iztiku. Tie ir pašnodarbinātie, mikrouzņēmumu īpašnieki, sezonas strādnieki. Ceļu būvē strādājošajiem, piemēram, vasarā ir labi atalgots darbs, bet ziemas mēnešos var nebūt darba.
Kredītdevējs tad gan ārkārtīgi riskē, jo nav garantijas, ka šim sezonas strādniekam nākamajā gadā būs darbs un ienākumi.
Domāju, ka ceļu būves strādniekiem problēmu ar darbu un gana lielu atalgojumu sezonas laikā nav.
Tomēr ir risks aizdot kādam naudu, paļaujoties, ka šim cilvēkam kaut kad būs ienākumi.
Plašāk raugoties, jāuzsver, ka maksātspējas vērtēšana no 1. janvāra ir būtiski mainīta. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) pieņēmis vadlīniju, ka, paļaujoties uz cilvēka paša sniegto informāciju, var izsniegt aizdevumu apjomā līdz 427 eiro. Aizņemoties vairāk par 427 eiro, cilvēkam jāapliecina ienākumi ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) izziņu, ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) izziņu vai ar sava konta pārskatu. Pašnodarbinātie, piemēram, maksā nodokļus reizi gadā, un tas, ka vienā gada mēnesī nav ienākumu un līdz ar to VSAA datos neparādās sociālās apdrošināšanas iemaksas, nenozīmē, ka šim pašnodarbinātajam cilvēkam vispār nav ienākumu.
Kredīta prasītāja finansiālās situācijas izvērtēšanai varētu palīdzēt Kredītinformācijas birojs (Kredītbirojs), bet tā veidošana uz priekšu virzās lēni.
Jā, pagaidām izziņu, piemēram, no VID, iesniedz paši kredīta prasītāji, jo aizdevējam nav pieejas valsts datiem. Esam vairākkārt norādījuši, ka gan bankām, gan nebanku kredītdevējiem ļoti liels atvieglojums būtu, ja būtu pieejami VID un VSAA dati par kredītprasītāja ienākumiem. Ja cilvēkiem pašiem ir iespēja iesniegt datus, nevar izslēgt, ka viņi atsevišķos gadījumos par saviem finanšu datiem krāpjas. Uz to norādījusi arī Latvijas Komercbanku asociācija, uzsverot, ka bankas saskārušās ar situāciju - kredītu prasītāji mēdz sagrozīt informāciju par savu finansiālo situāciju.
Ceru, ka informācijas pieejamības jautājumus tiešām risinās Kredītbiroja izveidošana. Kredītbiroja likums patlaban ir aktualitāte. Šis likums ir sarežģīts, jauns un raisa ļoti daudz diskusiju. Tomēr kredītbiroji eksistē jau daudzās valstīs, un Latvija šajā ziņā atpaliek gan no Lietuvas, gan Skandināvijas. Protams, katrā valstī ir sava specifika un dažādas nianses.
Šovasar Saeima pēc plašām debatēm konceptuāli atbalstīja grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas paredz izmaiņas ātro kredītu piešķiršanā. Izskanēja arī informācija, ka no 200 tūkstošiem ātro kredītu ņēmēju 60 000 nav spējuši aizdevumu atmaksāt. Tā tomēr ir liela daļa.
PTAC uzskaite ne vienmēr pilnīgi precīzi raksturo situāciju, jo pēc PTAC metodikas rodas iespaids par lielāku problemātisko aizņēmumu skaitu. Realitātē kavējumi ir tādā pašā apjomā kā banku piešķirtajiem patēriņa kredītiem.
Bankās kopējais kavēto kredītu procents visā kredītportfelī ir apmēram 8%.
Jā, bet patēriņa kredītu segmentā kavēto kredītu procents ir daudz lielāks nekā hipotekāro kredītu segmentā. Bankām kopējais kavēto kredītu procents izlīdzinās, jo ir ilgtermiņa aizdevumi un īstermiņa aizdevumi. Nebanku kredītdevējiem ir tikai īstermiņa aizdevumi, līdz ar to nav kam izlīdzināties un rodas priekšstats, ka šādu kavētāju ir ļoti daudz. Īstenībā tikai aptuveni 18-19% aizņēmēju kavē savu saistību atmaksu ilgāk par 90 dienām.
Cilvēki, kuriem ir problēmas ar aizdevumu atmaksu, jūsuprāt, nav pareizi novērtējuši savu maksātspēju, vai tomēr pastāv negodīgums, kad cilvēks, jau naudu aizņemoties, ir nolēmis to neatdot?
Varu atbildēt, tikai balstoties uz intuīciju. Precīzas informācijas nav pat Ekonomikas ministrijai, kura gan pretendē uz to, ka zina, ko patērētāji dara ar naudu, kuru aizņemas, kāpēc naudu aizņemas un kāpēc neaizņemas. Es domāju, ka galvenā problēma ir tā, ka daudzi aizņēmēji pārvērtē savu spēju aizdevumus atdot, daudziem ir nepamatotas cerības, ka viņi nākotnē gūs lielākus ienākumus, nekā realitātē saņem.
Nebanku kredītdevējiem kā nozarei sabiedrībā nav tā labākā slava. Sagaidāt, ka reputācija uzlabosies?
Nebanku kredītdevēji pēdējā pusotrā gadā ir ļoti daudz sapratuši par ilgtermiņa biznesa un arī par uzticības veidošanu. Bet uzticību nevar izveidot vienā dienā. Daudzi nebanku kredītdevēji veikuši nopietnas investīcijas, lai savu biznesu izveidotu, un daudzi uzticību laika gaitā noteikti iegūs. Turklāt ar finanšu sektoru ir tāpat kā ar VID - lai cik labi tas strādātu, sabiedrībai vienmēr šķitīs, ka var strādāt vēl labāk. Uzbūvēt ideālu reputāciju finanšu sektorā - gan nebanku kredītdevējiem, gan bankām - ir gandrīz neiespējami.
Nupat netieši atzināt, ka ne īpaši spožās reputācijas iemesls tomēr bija pašu nebanku kredītdevēju rīcība.
Uzticība tiešām neizveidojās tik ātri, kā izveidojās nebanku kredītdevēju sektors. 2011. gadā ieviesa licencēšanu, un tieši nozares uzņēmumu sīvā konkurence, cīņa par tirgu un cīņa par klientiem sabiedrībā radīja iespaidu, ka ir, piemēram, pārmērīgi intensīva ātro kredītu reklāma.
Pret Saeimas atbalstītajiem grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā nebanku kredītdevēji gan iebilst, kaut arī nozares sakārtošana būtu viņu pašu interesēs.
Visticamāk, par šiem grozījumiem vēl būs ļoti nopietnas debates. Likumprojekts ir nepārdomāts, nav analizētas tā sekas, un nav arī izvērtēts tas, kas pēdējā gadā nebanku kredītdevēju nozarē jau mainījies, līdz ar to pastāv risks, vai šis regulējums neviesīs nozares pārregulāciju, kas nozīmē ne tikai konkurences samazināšanos tirgū, bet arī pakalpojumu pieejamības mazināšanos.
Turklāt mēs kategoriski iebilstam pret to, ka valsts noteiktu cenu jebkādiem pakalpojumiem, jo tirgus ekonomikā tas ir vienkārši neiedomājami. Patlaban valsts nosaka cenu tikai monopolstāvoklī esošo uzņēmumu pakalpojumiem vai arī tad, ja patiešām nekā citādi patērētāja tiesības nav iespējams nodrošināt.
Arī priekšlikumu aizliegt sniegt nebanku kreditēšanas pakalpojumu no pulksten 23 līdz pulksten 7 rītā es nevaru nosaukt citādi kā tikai par klaju populismu. Laika posmā no pulksten 21 līdz rītam tiek izsniegti tikai 4% no visiem kredītiem, turklāt PTAC arī atzinis, ka nav saņemta neviena sūdzība saistībā ar darbalaiku.
Ja ir tik maz cilvēku, kuri izvēlas formēt ātro kredītu vēlu vakaros, tad kredītdevējam principā vienalga, tiek tas likumā aizliegts vai ne.
Pēc būtības - jā, bet mēs uzskatām, ka absurda ir tendence, lietas, kuras izklausās labi, ierakstīt likumā kā aizliegumu, lai gan principā nav nekāda pamata tās regulēt, jo tirgus pats jau situāciju sakārtojis.
Nevar gan teikt, ka tirgus būtu sakārtojis procentu likmes. Tagad iecerēts noteikt, ka ātro kredītu gada procentu likme nedrīkst pārsniegt 100%, un ierobežot nokavējuma procentus līdz 18% virs aizņēmuma likmes gadā.
Par gada procentu likmes noteikšanu - tas ir absurds. Pēc formulas, ko piedāvāja bijušais ekonomikas ministrs, sanāk, ka kredīti līdz 30 dienām nebūs pieejami vispār, jo tiks mākslīgi noteikta pakalpojumu cena, bet šī formula parāda nevis to, cik pakalpojums maksā, bet ierobežo dienu skaitu, uz kuru var kredītus izsniegt. Līdz ar to cilvēki, kuri gribēs aizņemties naudu, būs spiesti aizņemties uz garāku termiņu, nekā būtu vēlējušies, piemēram, cilvēkam nepieciešams aizņemties naudu uz septiņām dienām, bet tiks noteikts, ka jāaizņemas uz 30 dienām, un tas nozīmē, ka pakalpojums kļūs dārgāks, jo naudas cena jau nemainās.
Savukārt, nosakot 18% lielus nokavējuma procentus, tie kļūst tik nenozīmīgi, ka zaudē savu funkciju - mudināt cilvēkus laikā pildīt savas saistības. Tas nozīmē, ka tiek veicināta bezatbildīga aizņemšanās. Pieaugs kavētās saistības, un atkal tiks vainoti komersanti, lai gan tieši valsts būs radījusi situāciju, ka vienīgais instruments, kas patlaban ir nebanku kredītdevēju rokās, tiks atņemts.
Uzskatāt, ka tieši lieli nokavējuma procenti mudina aizdevumu atmaksāt laikā?
Nevis lieli procenti, bet samērīgi procenti, tāpēc arī Civillikumā patlaban jau ir reglamentēta nokavējumu procentu likme.
Drīzumā gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Plānojat tajās kandidēt?
Neesmu šādu lēmumu vēl pieņēmusi, bet neizslēdzu iespēju, ka varētu kandidēt vēlēšanās. Latvijas politikā pietrūkst cilvēku, kuri iestātos par uzņēmēju interesēm un saprastu, ka uzņēmējdarbības veicināšana ir vienīgais labklājības nodrošināšanas pamats. Pēdējos gados gan valdībā, gan Saeimā dramatiski kritusies diskusiju kvalitāte, arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas Darba devēju konfederācijas viedoklī ieklausās aizvien mazāk, lai gan tās ir daudzus uzņēmējus pārstāvošas organizācijas.