Jāatzīmē, ka visas pārējās sienas blīvi aizpildīja lielformāta figurālas gleznas, kas savas diezgan agresīvās tēlainības, krāsu risinājuma un pat blīvuma dēļ krietni «pārkliedza» melnbaltos zīmējumus uz papīra. Tomēr otrreizējā apmeklējumā nācās secināt, ka tieši zīmējumi ir izstādes centrs, bet milzīgās gleznas - variācijas par tēmu.
Kosmiska multene
Uz papīra lapām ir zīmēts komikss vai drīzāk - datorspēles vai animācijas filmas kadru plāns. Zinot, ka autors ir ne tikai gleznotājs, bet arī vairāku animācijas filmu autors, tas nepārsteidz. Attēli tiešām satur ierosmes asprātīgam sižetam, turklāt katrā kadrā ir jūtama kustības klātbūtne - notiek tēlu transformācija, dinamiska pārvietošanās, rakursu maiņa. Stāsts aizsākas ar vairākām izvēlnēm, no kurām turpināta viena - kosmiska mēroga multene, kas līdz mītam nepavelk, bet par pasaku pieaugušajiem saucama gan. Tā risināta nepārprotami postmodernā stilā - brīvi jaucot klasisku mītu elementus ar mūsdienu atribūtiku (Veneras dzimšana no Urāna spermas un hlorēta ūdens putām baseinā uz debesskrāpja jumta).
Lai gan es neesmu tāda postmodernisma cienītājs, kurā, tēlaini runājot, tiek samesti vienā katlā Čeburaška, Hitlers un Merilina Monro, un nekad arī neesmu jutis vilkmi iepazīt visas tās sievietes cīnītājas, no kurām acīmredzot iedvesmojies Vītols (Lara Krofta? Čārlija eņģeļi? - vai kā viņas tur sauca), galvenajai varonei piedāvātā izvēle ir intriģējoša: nonākt Botoksa monstra - autora izdomāta tēla - verdzībā un saglabāt mūžīgo skaistumu vai palikt brīvai, novecot un dabūt visšausmīgāko, ko vien sieviete var dabūt, - celulītu. Sākas cīņa, kuras rezultātu būtu pieklājīgi paturēt noslēpumā.
Botokss - sieviešu lieta?
Pievēršoties lielākajai izstādes daļai - gleznām, šis stāsts ir jāpatur prātā. Izrādās, attēlotās skaistules - Judīte, Medūza, Eirobeibes un vēl citas - esot komiksa varones vecākās māsas, kas nonākušas Botoksa varā. Gleznās, tāpat kā zīmējumos, miksēti motīvi no seniem mītiem, datorspēlēm un zemas kategorijas kino. Atklājas vēl viens iedvesmas avots - tā sauktās Pin-up meitenes - pēckara periodā uzplaukušais plakāta žanrs, kas radīja iekārojamu meiteņu tēlus amerikāņu vīriešu patēriņam.
Daudzi droši vien atceras redzējuši 50. gadu bildītes, kurās meitenēm visdažādākajās situācijās pēkšņi nošļūk biksītes. Arī Vītola gleznās pludo populāro žanru erotika, kas tās pietuvina praktiski lietojamiem fetišiem, kaut gan biksītes turas savā vietā un klātesošie animācijas tēli rada mazliet bērnudārzniecisku noskaņu. Lai nu būtu - saprotams, ka, pārceļot pop- un subkultūras stilistiku augstās mākslas valodā, tā tulkojama kā ironija un patērētājsabiedrības kritika, ko uzsver arī izstādes kuratore. Mākslinieka nolūks esot bijis vērst mūsu uzmanību uz «Rietumu pasaulē aktuālo (..) mākslīgā skaistuma fenomenu, ko radījusi masu kultūra ar tās plaši propagandēto vērtību sistēmu». Tiesa, šāda kritika liekas jau pierasta un turklāt tiek veikta virzienā no provinces uz centru, kas raksturīgi visiem gadījumiem, kad latviešu māksla cenšas koķetēt ar popārta klišejām. Tomēr visvairāk mulsina indiferentā mākslinieka pozīcija attieksmē pret cēloņiem, kas konstituē paša apcerēto fenomenu: viņš to skata primāri kā «sieviešu lietu». Proti, viņas par katru cenu grib būt smukas un jaunas un tad nu špricē sev zem ādas visādus draņķus. Pat teiksmainais Botokss ir bezdzimuma pasaku tēls, nevis vīrietis. Arī māksliniekam botoksa radītie apaļumi šķiet visai piemērots materiāls otas virpināšanai. Ne mājiena par to, ka «seksīgas» sievietes ideālu radījusi uz vīriešu auditoriju orientēta maskulīni šovinistika kultūra un tās nekritisks patēriņš. Ak jā, viens mājiens gan ir: mākslinieks teicis, ka «Gleznu izpildījums un forma ir ambicioza «muskuļu demonstrēšana» apstākļos, kad glezniecība kā medijs ir apmaldījusies un nespēj noteikt savus uzdevumus XXI gadsimtā», liecina ievada teksts. Izpildījums un forma tiešām ir virtuozi, par to Kārli Vītolu varētu apskaust jebkurš cits XXI gadsimta gleznotājs, bet ideoloģiski viss pa vecam: sievietēm pieklājas demonstrēt krūtis un dibenu, vīriešiem - muskuļus.