Pirmkārt, vari būt drošs, ka ekonomikā viss būs kārtībā, otrkārt, ar šo partiju valdībā nav jāuztraucas par Krieviju, jo tā ieturēs rietumniecisko līniju,» partijas popularitātes fenomenu Dienai raksturo Tallinas Tehniskās universitātes Valsts tiesību katedras lektors politologs Agu Ūdeleps.
Pašlaik IRP kļuvusi par piemēru vairākiem Latvijas politiskajiem spēkiem. Vienotība jau paziņojusi, ka savu partijas dibināšanas līguma parakstīšanu rīkos pie Igaunijas robežas Valkā, uzaicinot uz kongresu arī IRP pārstāvjus, kuru pieredzi tā vēloties pārņemt. Savukārt eksprezidents Valdis Zatlers, iespējams, ne bez tīša prāta no igauņiem aizlienējis savas jaunizveidotās Zatlera Reformu partijas nosaukumu.
Salīdzinājumā ar Latvijas politisko vidi IRP ir fenomenāla ar to, ka 15 gadu laikā, kopš tā bez izņēmuma bijusi visās valdībās, spējusi saglabāt godīgas politikas īstenotājas tēlu. «Iespējams, dažreiz pieļautas kļūdas, bet viņi ir godīgi un nav korumpēti. Viņi skaitās labie puiši,» sacīja A. Ūdeleps. IRP Igaunijā bieži dēvē par baņķieru partiju, jo starp tās izveidotājiem ir arī bijušais Igaunijas Bankas prezidents, tagadējais eirokomisārs Sīms Kallas, lai gan nozīmīgu lomu spēlējuši arī kultūras darbinieki. Kopš dibināšanas 1994. gadā partija bijusi stabili populāra, bet 2007. gada vēlēšanās tā līdz ar tagadējā premjerministra Andrusa Ansipa kļūšanu par partijas līderi piedzīvoja izrāvienu un uzvarēja. Laikraksta Eesti Pￃﾤevaleht politiskais komentētājs Raimo Pūms skaidroja, ka reformētāju panākumus nodrošinājis viņu pragmatisms, centriskums un uz ekonomiku orientētā politika, kamēr citas partijas vairāk pievērsušās margināliem jautājumiem. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka partijas biedru vidū svarīgākajos jautājumos nav bijis lielu domstarpību. «Protams, ir arī atšķirīgi uzskati, bet viņi iekšēji tiek ar to galā un demonstrē vienotu nostāju, sākot ar premjerministru, ministriem un beidzot ar parlamenta deputātiem un partijas biedriem,» sacīja R. Pūms.
«Agrāk vai vēlāk viņi tomēr nonāks opozīcijā - mēs dzīvojam demokrātijā, kur tas ir neizbēgami. Tad būs ļoti interesanti pavērot, kā šie cilvēki, kas tik ilgi bijuši pie teikšanas, spēs iejusties jaunajā lomā. Bet pagaidām domāju, ka lielākais izaicinājums reformistiem ir nekļūt pašapmierinātiem, cerot, ka partijas labie laiki turpināsies vienmēr,» piebilst R. Pūms.
Kā atzina A. Ūdeleps, arī vairākumam igauņu šķiet, ka politika ir kas netīrs. Korupcijas skandāli salīdzinoši bieži skāruši Tallinas domi, kurā valda Edgara Savisāra Centra partija. «Kādu laiku mēs pat jokojām - avīzēm pirmajās lappusēs jāziņo nevis par kārtējo korupcijas skandālu Tallinas domē, bet gan par tām dienām, kad neviens no turienes neiznāk roku dzelžos,» joko A. Ūdeleps.
Tomēr šādi gadījumi neattur igauņus no stāšanās partijās. Trīs lielākajās Igaunijas partijās biedru skaits svārstās ap 10 000, savukārt Latvijas lielākajā partijā LPP/LC ir tikai 3845 biedri, bet pārējo Saeimā iekļuvušo partiju biedru skaits nepārsniedz 3000. «Ja salīdzina ar somiem, un to mēs darām bieži, tad partija ar 10 000 biedru vairāk atgādina nelielu reģionālu partiju,» norāda A. Ūdeleps un piebilst, ka Igaunijā ir ļoti stipras nevalstiskās organizācijas, kurām ir daudz vairāk biedru. «Partijas kļuva ļoti ieinteresētas biedru skaitā un jaunu cilvēku piesaistīšanā pirms pieciem sešiem gadiem,» atceras R. Pūms. Piemēram, IRP ilgu laiku bijuši tikai daži tūkstoši biedru.