Mums piemīt fantastiska spēja pārciest jebkurus apstākļus, esam plastiski un mainīgi. Un, ja kādreiz nonākšu pie Visaugstākā, esmu pārliecināta, ka uz jautājumu, kāpēc Tu, Visuvarenais, mūs, latviešus, radīji, Viņš atbildēs: «Laima, latvieši ir, lai es pārliecinātos, ko viena tauta var izturēt, izdzīvot, radīt visgrūtākajos apstākļos.»
Atrodoties Stambulā, pasaulīgajā tīklā sazinos ar latviešiem, kas pārcēlušies uz Kanādu, Franciju, dzīvo Itālijā, Īrijā. Pārsteidzošākais, ka visi kādu laiku sirgst ar vienu kaiti - mēs klusējot pārdzīvojam, ka mūs sauc par labākas dzīves meklētājiem, pār galvu laižam draugu laba vēlējumus ar mazliet indevīgiem vārdu pīķiem, ka tie, kuri aizdevušies, nodevuši Latviju, ka tie, kuri esam prom, esam izvēlējušies bēgt no grūtībām, ko uz saviem pleciem iznes palicēji Latvijā. «Kad te viss būs OK, tad brauksi atpakaļ, ja?» apmēram tādus vārdus ir saņēmis ikviens aizbraucējs.
Smieklīgākais, ka Latvijā taču visi ir savējie. No tālienes nesaprotu, un citi citurienē dzīvojošie latvieši saka to pašu, - kā tas var būt, ka genocīds pret pašiem latviešiem visvairāk izpaužas tieši Latvijā? Nesaprotu, kā var tā būt, ka savējie ēd nost savējos, gluži vai ņirdzīgi metot ārā no dzīvokļiem, bankās strādājošie latvieši izkrāpj citiem latviešiem dzīvoklīšus barbariskā veidā, un nav brīnums, ka latvietis metas bēgt, kur viņš var izdzīvot.
Man raksta - ja cilvēks savā zemē nesaņem sociālās garantijas, ja nejūt, ka savai valstij ir nozīmīgs, viņš sasien lakatiņā rudzu maizīti un dodas prom. Viņus nenomierina vārdi, ka gan jau kādreiz nākotnē labāki ies. Labi gribas dzīvot tagadnē. Arvien pieaugošie tarifi, rēķini par elektrību, apkuri gremdē cilvēka iespējas to visu nomaksāt ar savu aldziņu, dzen doties prom. Jo latviešiem arī gribas dzīvot, nevis eksistēt, kā varēja Latvijā - to man rakstot atzīst tik daudzi, ai, tik daudzi.
Latvieši ir visur tāpēc, ka esam fleksibli. Mainīties spējīgi, apstākļus pieņemoši, un ar to varam lepoties! Pirmām kārtām, lai kur mēs nonāktu, pašsaprotami, ka iemācāmies vietējo valodu un līdz ar to esam rīcības un dzīvot spējīgi. Mācoties turku valodu, ar neslēptu baudu klusībā gavilēju, spējot izrunāt visus turku klabekļus, kā saucu skaņu, kas jāizrunā kā krievu ы, ko apzīmē burts i, tikai bez punktiņa, ￃﾧ=dž, ş=š un vēl visādi žmurdzāmie, ķepējamie, šņācamie. Angļi, kas mācās manā grupā, vienkārši nespēj izrunāt tādu ы, bet latviešiem tik padod.
Latviešu valoda, latviešu mēle ir spējīga izdvest ikvienu vārdu no pasaules 6500 valodām. To vēlreiz apliecināju un pārliecinājos Stambulas bankā. Man vajadzēja nokārtot savas finanses, atvērt kontu. Tā kā manas valodas bagāža pildās strauji, jau zinu nosaukt dienas, mēnešus, protu skaitīt līdz miljonam un iesācējas lepnumā lietoju citus sākumvārdiņus, ar ko sāk valodu, braši uzrunāju ierēdni bankā.
Puisis baltā kreklā, šlipsē, viss kā klerkam pieklājas. Pēc Merhaba! - labdienošanās - pārgāju uz angļu, tā un tā, account man vajadzīgs. Varu likt galvu ķīlā, ka Latvijā man jebkurā filiālē strādājošie atbildētu skaidrā angļu valodā. Ierēdnis sazinājās ar kaimiņieni - eiropeiski ģērbtu bankas darbinieci -, lai palīdz iztulkot. Jok, jok, nē, nē, - viņa mirdzināja skaistās mandeļacis. Neviens tajā bankas filiālē neprata angļu valodu, un viņi to nepārdzīvo.
Taču, kā jau nomadu/tirgotāju un viensētnieku/izdzīvotāju kultūrā auguši, mēs ar ierēdni atradām izeju - iegājām Google, uzspiedām sozluk.net (vārdnīca), es uzrakstīju angliski, dators pārtulkoja uz turku, ierēdnis izlasīja, saprata, uzrakstīja turciski, uzspieda evet - jā, un es sapratu angliski. Mēs klusējot ņēmāmies - klabinot runājāmies, rakstot. Datortulks pa vidu...
Tajā brīdī iedomājos - varbūt ir kāds latvietis, kas dzīvo Kanāriju salās, Tenerifē, kopā ar guančiem, kuri ir kalnieši, sazinās el silbo valodā svilpojot? Turcijā pie Melnās jūras dzīvo grieķu izcelsmes lazi. Tauta, kas, lai gan runā grieķiski, pārgājusi islāmā un, kalnos dzīvodami, sazinās svilpojot. Pasaule ir tik dažāda.