Galvenais bieds sekmīgai karjeras turpināšanai nav mērķtiecības trūkums, bet finansiālā neskaidrība. Taču par spīti visam Haralds noskaņots strādāt, lai nākamajās ziemas spēlēs Sočos piedalītos cīņā par medaļām.
Bez rupjām kļūdām
Kā rezumē startu Vankūverā?
Līdz šim [intervija notika vēl pirms ceturtdaļfināla sacensībām 500 metru distancē - I.K.] visu esmu izdarījis tīri labi. Varbūt nedaudz nepaveicās tūkstoš metros, kad kritu. Secinājām, ka slidzābakā par daudz ļodzījās kāja. Acīmredzot zābaks pieskārās ledum, un tāpēc es aizslīdēju. Vēl pirms starta piecsimt metros uztaisījām stingrāku ārmalu [Haralds rāda uz melno slidzābaku, kuram pa virsu uzkausēts tāds kā ielāps], un tagad viss ir kārtībā. Pēc starta Vankūverā ir radusies skaidrība, kas olimpiskās spēles tādas ir, cik liela sagatavošanās ir nepieciešama. Ir motivācija būt starp medaļniekiem nākamajās spēlēs. Dzīvojot Vankūverā un skatoties sacensības, redzu un jūtu, ka būtu pa spēkam kaut ko tādu paveikt ar nosacījumu, ja sagatavojos ļoti labi.
Tātad ir iespaids, ka olimpiskās spēles tiešām ir sporta notikums numur viens?
Viennozīmīgi! Visi ziemas sporta veidi sanākuši kopā vienā pasaules metropolē un visa pilsēta tam dzīvo līdzi. Cilvēki svin šos svētkus, olimpiskās spēles noteikti viņus vieno. Tas ir notikums, kam gatavojas visi labākie pasaules sportisti, un ir jaunatne, kas sapņo šeit nokļūt. Šis pasākums vispār ir viens no ievērojamākajiem.
Kas radījis lielāko gandarījumu?
Viss kopā - konkurētspēja, svētku sajūta. Sportisti izvirza mērķi un dalībai spēlēs gatavojas ļoti nopietni. Man tie ir svētki, kurus izbaudu no visas sirds, jo visu savu sportista karjeru esmu par to sapņojis. Mērķa izvirzīšana un sasniegšana ir lielākais gandarījums. Man ir arī svarīgi, lai Latvijas vārds pasaulē tiktu nests pozitīvā veidā. Esmu saņēmis atzinīgus vārdus no slidošanas sporta pārstāvjiem. Redzu, ka šorttrekā esmu starp desmit labākajiem slidotājiem.
Būsi vēl augstāk?
Varu, un ir arī vēlme būt vēl augstāk. Domāju, tas ir pa spēkam. Taču vienmēr būs jārēķinās ar lielvalstīm, jo tās uz priekšu dzen iekšējā konkurence.
Mazās valstiņas lielajam pīrāgam vispār tiek klāt?
Eiropas līmenis ir pietuvojies pasaules šorttreka lielvalstīm. Redz, Eiropā mēs esam tie, kas esam. Lielvalstīs šī konkurence ir daudz augstāka. Ja viņiem kāds izkrīt no ierindas, vienmēr būs ko ielikt vietā. Tā ir viņu priekšrocība, iemesls, kāpēc lielvalsts vienmēr ir augšgalā. Viņi var nokomplektēt divas spēcīgas izlases, bet eiropiešiem ir tikai daži cilvēki komandā.
Latvija ir spilgts piemērs - augstākajā līmenī ir tikai Haralds Silovs!
Jā, bet pie mums arī ir attīstība. Daudz kas atkarīgs no tā, cik mērķtiecīgi gatavosies Sočiem. Latvijai būtu jāspiež uz slidošanas sporta veidiem, jo ir liels medaļu skaits, kādu tajos var iegūt. Kāpēc tā nevarētu būt ātrslidošana? Latvijā taču ir tradīcijas. Ceru, ka cilvēki redz, cik interesants ir šorttreks - ļoti skatāms. Lūk, pilns stadions [Haralds māj ar roku Pacific Coliseum arēnas tribīņu virzienā]. Interesanti ir gan skatītājiem, gan sportistiem. Slidošanas pamati bērniem jāieliek jau pamatskolā. Tad mēs varētu kļūt par vienu no šā sporta veida lielvalstīm.
Tiešām?
Lūk, piemērs. Pirms desmit gadiem mēs neko nezinājām par šorttreku. No nulles esam izauguši līdz šim līmenim, un tas ir labs sasniegums. Man ir liels prieks arī par junioriem - pievienojies Ansis Robs, ļoti talantīgs ir Jēkabs Saulītis. Tagad ir ļoti svarīgi ielikt pamatus un virzīties tālāk, taču jāsāk ar bērniem, ir vajadzīga konkurence. Ar diviem trim čaļiem nevar konkurēt ar lielvalstīm, ir vajadzīga grupa. Tāpēc arī es trenējos ārzemēs, jo vēlos cīnīties un sasniegt labus rezultātus, taču man ir nepieciešams slidot kopā ar spēcīgiem slidotājiem.
Kurš to Latvijā darīs?
Piemērs ir Ventspils, kas ir ļoti labvēlīga mūsu sporta veidam, jo piešķīrusi ledu. Tur trenē Māris Birzulis, un viens no viņa audzēkņiem Jēkabs Saulītis jau ir sasniedzis pieklājīgu līmeni. Esmu dzirdējis, ka Evita Krievāne sākusi trenēt Ozolniekos. Jāvirzās uz priekšu, būs arī jaunatne, kas sapņo par sportu. Šis ir viens no lauciņiem, kur varētu attīstīties. Mums ir hokeja halles, tā ka ļoti daudz būs atkarīgs no pašiem.
Nākotne - miglā tīta
Kas turpmāk būs tava prioritāte - šorttreks vai ātrslidošana?
Ir sajūta, ka ātrslidošanā varētu iet labi. Ja cītīgi gatavotos, iespējams, es varētu uzkāpt uz pjedestāla kādās pasaules mēroga sacensībās. Bet man arī ļoti patīk šorttreks. Gribas sasniegt vēl augstākas virsotnes, bet šis jautājums ir miglā tīts, jo nezinu, kā būs nākotnē.
Kāpēc miglā tīts?
Ir grūti izvēlēties. Viens no iemesliem ir trenēšanās apstākļi - kur to darīt, ar ko kopā, kur atrast meistarīgus partnerus. Tikai tā var sasniegt virsotni.
Būs pakāpeniska pāriešana uz ātrslidošanu?
Ja godīgi, simtprocentīgi vēl neko neesmu izlēmis. Noteikti vēl pamēģināšu spēkus kādās ātrslidošanas sacensībās, rūpīgi patrenēšos. Taču nedomāju, ka šorttrekam teikšu ardievas un slidas kāršu uz nagliņas.
Šorttrekā taču esi pienācis tik tuvu elitei. Nebūtu žēl visa ieguldītā darba?
Tieši tā! Treneris saka, ka šobrīd šorttrekā esmu uzdevuma augstumos, izskatos spēcīgs uz pasaules fona. Ar to, kā slidoju, ir liela iespēja iekļūt finālos un varbūt pat izcīnīt kādu godalgu.
Ar ko piesaistījusi ātrslidošana?
Pārsvarā visu sportista karjeru esmu pavadījis šorttrekā. Ātrslidošana man ir jaunums. Taču esmu fiziski spēcīgs slidotājs, un ātrslidošana ļoti lielā mērā ir balstīta uz fizisko kondīciju, slidošanas prasmēm. Tāpēc man tā tīri labi padodas. Ātrslidošanā reāli ir iespējams pārbaudīt savus spēkus līdz to beigu robežām.
Tātad ilgtermiņā ātrslidošanā saskati lielākas izredzes būt pašā virsotnē?
Jā, bet es nevaru būt par to simtprocentīgi pārliecināts. Šorttreks strauji attīstās. Kopš ziemas spēlēm Turīnā ir diezgan liels lēciens. Pat no Solteiksitijas līdz Turīnai bija milzīgs lēciens. Taču kādas tendences būs turpmāk, vēl nav zināms, bet izskatās, ka jaunumi vēl būs.
Vēl nav garantijas, ka trenēsies Kanādā?
Nav. Liela loma būs finansiālajam stāvoklim. Zinot, ka pie mums [Latvijā] ir problēmas [ekonomikā], jāatrod kāds optimālais variants.
Paldies SOK stipendijai
Vai gaidīji, ka tevi tik daudz intervēs ārvalstu mediji?
Nojautu, jo šorttrekā un ātrslidošanā vienās spēlēs vēl neviens nebija startējis. Tas bija patīkami, uztvēru to visu pozitīvi. Protams, sākumā bija intriga - vai es esmu traks, ka pārdegšu - , bet man ir liels gandarījums, ka viss izdevās. Iegūtā pieredze, sajūtas bija neaprakstāmas.
Kādu jautājumu uzdeva visbiežāk?
Kā jūtas kājas pēc pieciem tūkstošiem kilometru?
Un kā bija?
Bija labi. Atmosfēra Ričmondas ovālā radīja patīkamas sajūtas, noņēma stresu. Atšķirībā no šorttreka tur bija plašums. Un man likās, ka ar ātrslidošanu es sagatavojos šorttrekam. Slidojumā man varbūt pietrūka pieredzes, taču bija tendence pārējiem slidotājiem plīst nost, bet es liku klāt. Varēju noslidot vēl ātrāk, taču ir labi, kā bija. Pēc pieciem tūkstošiem kājas nebija svaigas, taču šorttreks jau nav tikai fiziska slidošana. Tajā ir vēl daudz citu nianšu. Esmu jau pieradis slidot ar smagākām kājām, tas īpaši netraucē un es domāju, ka šoreiz varbūt pat palīdzēja.
Ir arī kāds taustāms labums, ko no šādas mediju intereses ieguvi? Varbūt parādījies kāds sponsors?
Šajā ziņā ir šādi tādi varianti, kas vairāk saistīti ar ātrslidošanu, taču nav tādu, kas atbalstītu finansiāli. Viena firma man dod brilles. Ir arī viens labvēlis holandietis, kam pieder liela komanda. Viņš sponsorē visas mazās valstis un paņēma paspārnē arī mani, lai ievirzītu ātrslidošanā. Trek mani nodrošina ar riteņbraukšanas inventāru, kuru ļoti cītīgi izmantoju vasaras periodā.
Kad būs skaidrība par turpmāko treniņu vietu?
Apstākļi Kanādā bija ļoti pateicīgi. Jāsaka paldies trenerim Oteram [holandietis Jerūns Oters] par apņēmību sapulcināt kopā eiropiešus, bija arī viens Jaunzēlandes sportists. Darbojāmies ļoti nopietni, ar pilnu atdevi. Bāzē [Kalgari] viss bija noorganizēts līdz pēdējam sīkumam. Tagad ir jautājums, kas notiks tālāk, kur ņemt finanses. Jau ir ierasts, ka pēc olimpiskajām spēlēm ir lielas pārmaiņas. Pāragri spriest, kā būs, taču jāņem vērā, ka finansiālā situācija arī citās valstīs neiet uz augšu.
Uz kādām finansēm balstījies iepriekšējos četrus gadus?
Lielāko daļu no mana budžeta - sešdesmit procentus - veidoja Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) stipendija, kuras var saņemt mazās valstis. Veiksmīgi to izmantojām. Domāju, ka attaisnoju SOK ieguldītos līdzekļus, turklāt tas atviegloja līdzekļu sadalījumu Latvijas Olimpiskajai komitejai. Dažus Pasaules kausa posmus un vēl citas sacensības atmaksājām no [LOV] Vankūveras programmas naudas. Latvijas Slidošanas asociācija neko nav segusi. Uz Eiropas čempionātu aizbraucu par savu naudu. Vēl redzēs, vai kāds to atmaksās.
Sāk piemirsties valoda
Daudz esi prom no mājām. Kādreiz neapnīk šāds dzīves ritms?
Jau septiņpadsmit gados bieži braucu uz treniņnometnēm Austrumeiropā. Tieši pirms Turīnas spēlēm biju ļoti nelabvēlīgā situācijā, jo paliku viens [bez atbalsta]. Centāmies pašu spēkiem - trenējāmies Ventspilī. Esmu diezgan daudz iepriekš ziedojis. Tieši pirms spēlēm Vankūverā izdevās sakārtot treniņu vietu, partnerus, treneri - tas bija liels atvieglojums. Ja esmu gājis tik tālu, nav vairs kur atkāpties. Pie tā esmu pieradis. Ir jāsaprot, ka, ja gribi sportā sasniegt virsotnes, no ļoti daudz kā būs jāatsakās. Tu nevari tikai iegūt, neko nedodot pretī.
Cik ilgi esi gatavs sevi ziedot, esot prom no ģimenes?
Man ir ļoti saprotoša ģimene, visi stāv un krīt par mani. Pateicos par atbalstu. Ģimenes un arī draugu atbalsts dzen uz priekšu. Domāju, ka, redzot mani olimpiskajās spēlēs, viņi priecājas un arī saprot, kāpēc varbūt nevaru būt ar viņiem tik daudz kopā.
Tas ir tā vērts?
Tas atkarīgs no sportista, cik daudz viņš vēlas ziedot. Jau pirms četriem gadiem biju tuvu dalībai Turīnas spēlēs, taču neizdevās. Tieši pēc Turīnas rezultāti auga diezgan strauji, tāpēc domāju, ka jāiet uz visu banku, ir jāsaņemas. Domāju, es tīri veiksmīgi tieku ar visu galā. Pēc spēlēm Vankūverā braukšu uz mājām un daudz mācīšos.
Cik tālu augstskolā esi ticis?
Esmu trešajā kursā, taču iekrājies ļoti daudz parādu. No tā nebaidos, jo viss būs atkarīgs no manis paša. Sports audzina raksturu, esmu ļoti daudz iemācījies, esot vienatnē. Saskaroties ar dažādām grūtībām, redzu savu attīstību un tas ir ļoti svarīgi.
Kas ir vērtīgākais, ko, patstāvīgi dzīvojot Kanādā, esi iemācījies?
Kontrolēt sevi, būt disciplinētam, atbildīgam, pašam spēt risināt visas problēmas. Ir pavērušās acis uz pasauli. To, ko saskatu, varbūt neredz mani vienaudži, bet ir ļoti daudz plusu, ko sports man ir devis - labus kontaktus, [angļu] valodas zināšanas, komunicēšanās spējas, patstāvību, pašdisciplīnu.
Zinu, ka tev patīk lasīt!
Šobrīd nelasu.
Nav laika?
Varbūt spēļu laikā tiešām nav tik daudz. Taču pēdējā laikā lasu tieši angļu valodā, jo vieglāk pieejamas grāmatas. Taču neslēpšu, ka nepieciešams lasīt arī latviešu valodā, jo, dzīvojot un runājot katru dienu angliski, rodas problēmas latviski skaidri izteikties. Teikums angļu valodā jau ir galvā, bet latviski atnāk ar nokavēšanos.
Mājas būvēšana
Kā tiec galā ar pārguruma brīžiem?
Zinu, ko daru un kam gatavojos. Zinu, ka tas daudz no manis prasīs. Fiziskais sagurums ir katru dienu, jo treniņos izliecies par simt procentiem. Taču viss ir atkarīgs no paša sportista. Sporta psiholoģija ir tieši balstīta uz to, ka tev jāsaskata, kāpēc tu to dari, ko vēlies iegūt no katra treniņa. Ar šādu pieeju virzos uz priekšu. Pirms katra treniņa apdomāju, ko no tā vēlos. Treniņos vienmēr cenšos izdarīt maksimumu. Ja godīgi, kaitina sportisti čīkstuļi. Jā, ir grūti, būs grūti, sāpēs kājas, būsi noguris, bet ļoti lielā mērā tas ir saistīts ar to, cik daudz sevi kontrolē, pazīsti, zini, ko tev vajag. Pašam jābūt saimniekam pār savu ķermeni, jāzina, ka dari sev pāri, vai kaut ko neizdari pareizi. Šī visa gatavošanās ir kā mājas būvēšana. Ja nav pamatu, ja atstāj caurumus, to visu pēc tam varēs just.
Cik tālu tava māja ir uzbūvēta?
Māja vēl tiek būvēta [smaida].
Līdz kuram stāvam esi ticis?
Pamati noteikti jau ir ielikti. Rezultāti ir samērā stabili, un arī šosezon es slidoju pārliecinošāk un taktiski gudrāk, nekā jebkad to esmu darījis. Šī man ir labākā sezona. Nācās izlaist Eiropas čempionātu, lai labāk sagatavotos olimpiskajām spēlēm. Es to nenožēloju.
Vai tiesa, ka sportā pēc progresa var tiekties bezgalīgi - arī tad, kad kaklā zelta medaļa?
Protams! Bieži vien tas traucē, ka no sevis gaidi vairāk, bet kaut kas neizdodas. Tas atstāj negatīvu iespaidu. Tātad neesi pareizi noskaņots. Svarīgi just, cik daudz vari izdarīt.
Ja viss ritēs pēc plāna, vai var teikt, ka tavas olimpiskās spēles būs Sočos?
Jā. Redzēs, kā notikumi virzīsies tālāk. Varu apgalvot, ka es gribu un vēlos Sočos būt uz pjedestāla. Kurā lauciņā, vēl nezinu, bet domāju, ka es uz to iešu. Redzu, ka vēl ir vieta izaugsmei!