Nezinu, vai tieši ar gadskārtu, bet tas pavisam noteikti ir saistīts ar Otrā pasaules kara beigām. Eiropas Savienība ir uzcelta uz kara drupām kā mēģinājums veidot tādu politiku, kas karus padarītu neiespējamus. Un tas ir izdevies - jau gandrīz sešdesmit gadu un pirmo reizi visā Eiropas vēsturē valda ilgstošs miers. Šūmana piedāvājums apvienot Francijas, Vācijas un citu Eiropas valstu ogļu un tērauda ražošanu nozīmēja, ka tās atsakās no kontroles pār materiāliem, bez kuriem ieroču ražošana nav iespējama. Jāsaprot, ka par to spēja vienoties valstis, kas vēl pirms pieciem gadiem bija savā starpā karojušas!
Kas ir tās lietas, par kurām vērts priecāties Eiropas dienā?
Skolā māca, kas ir Rainis, bet nezinu, vai māca arī, ka Rainis ir pirmais latvietis, kurš jau pirms simts gadiem paredzēja, ka Latvijas nākotne un labklājība ir rodama Eiropas saimē un caur to - pasaulē. 1. maijā aizsākās astotais gads, kopš Latvija ir Eiropas Savienībā.
Eiropas Savienība kā valstu sadarbības modelis ir bijis tik veiksmīgs, ka pie tās durvīm vienmēr rindā stāvējušas jaunas un jaunas valstis. Kad cilvēkiem Latvijā jautā par lielākajiem ieguvumiem, viņi parasti nosauc iespēju brīvi pārvietoties, mācīties, strādāt ES valstīs. Tas nozīmē, ka miers ir kļuvis pašsaprotams, un kara draudi ir pagātne. Miera periods uz Eiropas asiņainās vēstures fona patiesībā ir ļoti īss, un tas sākās brīdī, kad sešas Eiropas valstis dibināja Eiropas Kopienu. Ciešāka sadarbība lauksaimniecībā un tirdzniecībā, kopēja valūta un robežu atcelšana šo valstu attīstību ir paātrinājusi: Eiropas Savienībā esošās valstis ir arī bagātākās. Visa pamatā bija ideja par sadarbību miera vārdā.
Ko jūs teiktu Latvijas cilvēkam, kurš par taustāmāko labumu no iestāšanās ES uzskata to, cik vienkārši tagad ir no šejienes pārcelties uz ārzemēm?
Atgādināšu, ka šī izvēles brīvība mums pavērās līdz ar Latvijas iestāšanos ES. Krīze jau skārusi ne tikai ES valstis. Piemēram, Ukrainā vai Moldovā cilvēkiem iespēju aizbraukt darbā uz ES valstīm nav.
Pie labā pierod ātri, tas it kā kļūst pašsaprotams: Eiropas nauda mūsu zemniekiem, 100 latu stipendijas bezdarbniekiem, slimnīcu, bērnudārzu un skolu remontam un daudz kam citam. Pašlaik Latvija no ES budžeta saņem četrreiz vairāk nekā tajā iemaksā: ES vēlas, lai tajā nebūtu atpalikušu, depresīvu reģionu, lai valstu savienībā nebūtu «vājo ķēdes posmu». Tā ir solidaritāte, kuru apliecina nevis skaļi vārdi un valstsvīru bučošanās, bet reāls un taustāms atbalsts. Piemēram, Daugavpilī, kur viesojos pirms dažām dienām, Eiropas klātbūtne jūtama ik uz soļa. Pateicoties ES finansiālajam atbalstam, ir izveidots moderns sporta centrs, tiek atjaunota ielu infrastruktūra, atbalstīta radošā industrija, kultūrvēstures mantojuma saglabāšana, tūrisms un sadarbība ar Vitebsku. Šādus piemērus varētu minēt vēl un vēl. Pusi Daugavpils budžeta veido ES fondu nauda. Dome pusmiljonu latu atvēlējusi pat reto rāpuļu aizsardzībai... ES valstis uzticas cita citai un paļaujas, ka valsts, pašvaldības zinās, kā nauda savai attīstībai izmantojama vislabāk.
Kas ir paredzams kā nākamais, par ko mēs varētu teikt - cik labi, ka esam ES?
No Latvijas raugoties, Vācija vai Francija var šķist lielas. Visā ES dzīvo aptuveni 500 miljoni iedzīvotāju, tā nav pat ne puse no Indijas vai Ķīnas. Pagaidām ES ir stiprākais tirdzniecības bloks pasaulē. Bet ir jauni izaicinājumi, un ir arī jauni globāli draudi. Es domāju, ka visā Eiropā cilvēki aizvien skaidrāk apzinās, ka mūsu vienīgā iespēja, kā nezaudēt konkurencē ar Ķīnu vai Indiju, ir cieša sadarbība. Pretējais - nesadarbošanās - mums var dārgi maksāt. Vai nu mēs peldam kopā, vai noslīkstam katrs atsevišķi, tā pirms nepilna gada, uzstājoties ar runu par stāvokli ES, teica EK priekšsēdētājs Barrozo.
Ir labi, ka ar savu ugunsspēku nesacenšas valstu armijas, taču sacensība starp valstīm nav pārtrūkusi nevienu mirkli. Tikai spēja piedāvāt modernāko produktu par zemāko cenu var radīt pieprasījumu, tātad arī dot darbu un materiālo labklājību. Atsevišķai Eiropas valstij, pat pašai lielākajai, nesadarbojoties ar citām, ir grūti šodien būt izcilai. Eiropas Savienība ir šāds valstu sadarbības ietvars. Vai un kā katra valsts to pratīs izmantot - tas arī noteiks dzīves kvalitāti turpmākajos gados.
Vai var teikt, ka ES aktualitātes ir arī mūsējās? Piemēram, šis ES ir Brīvprātīgā darba gads. Vai Latvijā cilvēki ir tik pārtikuši, lai varētu atļauties kaut ko nopietni darīt arī kā brīvprātīgie?
Tas nav pārticības jautājums. Nupat lasīju, ka Lielajā talkā šogad piedalījušies 190 000 cilvēku, vairāk nekā jebkad agrāk. Talka ir viens piemērs brīvprātīgajam darbam - tas ir tad, kad mēs brīvprātīgi un bez maksas veltām savu laiku un zināšanas, lai veiktu sabiedrībai derīgu darbu. Dažās valstīs brīvprātīgā darba pienesums ekonomikā sasniedz 5% no IKP - tas ir vairāk, nekā Latvijas kopproduktā dod lauksaimniecība. Svarīgi, ka šāds darbs saņem valsts un sabiedrības atbalstu.
Nozīmīgu aktualitāšu ir daudz: turpinās sarunas par kohēzijas, kopējo lauksaimniecības politiku un ES budžeta ietvaru, sākot ar 2014. gadu. Jau pierasts, ka maija sākumā mēs atskatāmies uz iepriekšējiem gadiem un rēķinām, cik ilgi esam Eiropas Savienībā, bet vēl būtiskāk ir skatīties uz priekšu. Ar iestāšanos jau nekas nebeidzās, viss ir tikai sācies.
Intervēja Didzis Meļķis