Daudz neesmu kļūdījies. Prognozēju, ka Vienotība dabūs 21 vietu, Zatlera partija - 24 vietas, SC - vairāk nekā 30 vietu. Mana paša izredzes bija atkarīgas no Vienotības rezultāta.
Par jūsu politisko darbību pēdējā gadā nekas daudz nav dzirdēts, bet jūs jau astoto reizi ievēlēja parlamentā - tas nevienam citam nav izdevies. Kas politiķim ir jādara, lai iepatiktos vēlētājam?
Mani pazīst diezgan daudzi cilvēki. Esmu godprātīgi pildījis deputāta pienākumus. Tas skan patētiski, bet valsts intereses esmu stādījis augstāk par partijas un personīgajām interesēm. Politiķis nevar būt augstprātīgs, un viņam ir jābūt pieticīgam. Es, piemēram, uz Saeimu nereti braucu ar velosipēdu - tāpat kā Aleksejs Loskutovs - un nekad neesmu juties kā priekšnieks, jo deputāts ir tautas kalps.
Kāpēc neievēlēja divus Vienotības līderus Ģirtu Valdi Kristovski un Aigaru Štokenbergu, kuri bija arī ministri?
Tie ir atšķirīgi gadījumi. Tas, ka Ģirts Kristovskis zaudēs uzticību, man bija simtprocentīgi skaidrs jau tad, kad viņš ļoti vēlējās kļūt par ārlietu ministru. Es frakcijā pateicu, ka ar šo rīcību viņš faktiski sevi kā politiķis iznīcinās. Ģirts neapšaubāmi ir spējīgs politiķis, jo pretējā gadījumā viņš tik ilgi nebūtu politikā. Taču viņa personīgās īpašības ir neatbilstošas tieši ārlietu ministra postenim. Ja Ģirts kļūtu par aizsardzības ministru, viņu ievēlētu Saeimā ar lielu balsu pārsvaru. Aigara Štokenberga gadījumu man ir grūti komentēt, jo nezinu, vai par viņu izplatītie apvainojumi ir melnais PR vai, nedod dievs, patiesība. Es negribu ticēt, ka tā ir patiesība, bet, ja tā ir, tad, protams, viņš pelnījis neievēlēšanu. Taču, ja ne, tad tās ir negodīgas politiskās cīņas sekas. Ja atklāsies, ka Štokenberga lieta ir safabricēta, tad kāpēc viņš nevarētu turpināt darbu politikā. Drusku sarežģītāk ir Ģirtam, taču nedomāju, ka viņam no politikas būtu jāpazūd. Nebūtu loģiski, ja viņš pretendētu uz augstākiem amatiem, bet zināšanu viņam pietiek, lai darbotos politikā.
Kādu iespaidu uz Vienotību atstās divu tās līderu neievēlēšana?
Tik lielā organizācijā, kur ir daudz spēcīgu personību, atsevišķu cilvēku neievēlēšana nevar atstāt paliekošas sekas. Vienotībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri ir spējīgi būt līderi, piemēram, Valdis Dombrovskis. Personības vēsturē ļoti daudz ko izšķir, bet Latvija nav tas veiksmīgākais piemērs. Mums drīzāk ir pretējais, ka atsevišķas spēcīgas personības ir aizgājušas nepareizā virzienā un diskreditējušas politiku.
Kuras personības?
Jūs zināt manu nostāju, ka nedrīkst politiku pakārtot personīgajām interesēm un darbību politikā savienot ar veikalu - ar materiālu labumu gūšanu, izmantojot savu stāvokli. Līdz šim neesmu kļūdījies savos spriedumos. Vēl pirms ekonomiskās krīzes, kad biju Tautas partijā, teicu, ka Aigaram Kalvītim jāatstāj Ministru prezidenta amats. Vēl pateicu, ka nekādā gadījumā politikā nedrīkst atgriezties Andris Šķēle. Kur šodien ir Tautas partija? Organizatoriskā ziņā tā neapšaubāmi bija stiprākā partija, un tajā bija daudzi spējīgi cilvēki. Līdz šim esmu bijis pietiekami patstāvīgs savos spriedumos. Galvenokārt tāpēc mani no Tautas partijas arī izslēdza. Man ir ārkārtīgi svarīgi, kāds es izskatos pats savās acīs.
Vai Saeimas atlaišana ir attaisnojusies?
Būšu atklāts. Saeimas atlaišanai ir savi plusi, bet mīnusu, manuprāt, ir vairāk. Acīmredzami mazināsies atsevišķu cilvēku ietekme politikā. Konkrēti - Aivara Lemberga ietekme. Cilvēkam, kurš ir apsūdzēts smagos noziegumos, galvenā interese ir glābt sevi. Tas ir saprotams, ja par to draud brīvības atņemšana. Cilvēks, kurš vairs nav tik jauns, negrib mūžu pavadīt cietumā. Pats dramatiskākais balsojums, ko esmu piedzīvojis pēdējos gados, bija par tiesnesi Vīgantu [Māri]. Labs, godīgs tienesis, kuru simtprocentīgi atbalstīja atbildīgā komisija, pēkšņi neieguva Saeimas atbalstu. Tas mani satrieca. Zaļo un zemnieku īpašo attieksmi var izskaidrot, jo Lembergs ir viņu līderis, bet toreiz pret tiesnesi nobalsoja vairāk nekā puse deputātu.
Saeimas atlaišanas mērķis bija atbrīvoties no oligarhu ietekmes uz politiku. Vai tas ir noticis?
Varam jau te plaukšķināt, ka esam tikuši vaļā no atsevišķu cilvēku ietekmes, bet Andra Šķēles un Aināra Šlesera ietekme padzītajā Saeimā bija ļoti neliela, un Šķēle jau opozīcijā strādāja labi, jo ir zinošs. Tajā pašā laikā tiesiskajos jautājumos [kopā ar ZZS un PLL pret Vienotības iniciatīvām] balsoja arī Saskaņas centrs, kura motivācija nebija tāda kā zemniekiem, kas aizstāvēja sava līdera intereses. Viņu motivācija varēja būt - vai nu darīt sliktāk valstij, vai, iespējams, viņi bija kāda stipendiāti.
Kā stipendiāti?
Es varu izteikt tikai varbūtību, bet nevaru to pierādīt. Tāpēc diez vai var apgalvot, ka līdz ar jaunas Saeimas ievēlēšanu esam tikuši vaļā no ietekmīgu cilvēku iespaida. Ne jau tikai Lemberga, bet atsevišķu cilvēku ietekme uz dažām partijām, visticamāk, būs liela arī šajā Saeimā.
Toties parlamentā ir jauns uz pārmaiņām orientēts politiskais spēks, kuru izveidojis bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš ierosināja Saeimas atlaišanu.
Parlamentu civilizētā pasaulē parasti nepadzen tāpēc, ka nepatīk tā darbība. Parlamentu atlaiž tad, ja tas ir darboties nespējīgs - nespēj izveidot valdību vai sastādīt budžetu. 10. Saeima bija darboties spējīga. Ja Valdis Zatlers ar saviem domubiedriem būtu izvēlējies pievienoties Vienotībai, viņš būtu atzinis, ka Saeimā visi nerīkojas prettiesiski un nestrādā oligarhu interesēs. Varu apgalvot - neviens Vienotības deputātu balsojums parlamentā neliecināja par kaut kādu saistību ar oligarhiem. Zatlers sašķēla latvisko elektorātu un atkal izvirzīja priekšplānā ideju, kas ir galīgi aplama, - ka valsti var glābt mesija, ka obligāti ir vajadzīgs jauns politiskais spēks ar jaunu vadoni, kas būs tie glābēji. Tas nav iespējams. Mums Latvijā ir nepieciešama politisko spēku konsolidācija, nevis sašķeltība. Un ir neiespējami uztaisīt kvalitatīvu komandu pāris mēnešos. Dod dievs, lai Zatleram tas būtu izdevies. Man tiešām ir žēl, ka Vienotībai ārpus parlamenta ir palikuši daudzi spējīgi cilvēki, kuri sevi pierādījuši parlamenta darbā.
Kuri ir šie cilvēki?
Piemēram, Uģis Rotbergs, Rasma Kārkliņa un Lolita Čigāne, ar kurām kopā strādāju komisijā un kuras ir zinošas. Varu saukt vēl daudzus citus. Es, protams, ceru, ka Zatlera komandā būs labi cilvēki, bet lielāko daļu no viņiem iepriekš neesmu pamanījis atšķirībā no tiem, kuri pērn ienāca Vienotībā un kuri jau iepriekšējā darbā bija sevi parādījuši. Tagad tas džins ir izlaists no pudeles, ka Saeimu var atlaist ļoti vienkārši.
Vai tas nozīmē, ka Saeimu tagad vēlēsim biežāk?
Pēc definīcijas politiķi ir nepopulāri, bet ir jācenšas, lai cilvēki spētu atšķirt graudus no pelavām. Nu nevar būt tā, ka visa Saeima ir slikta. Šai Saeimai bija pārāk īss laiks, lai sevi pierādītu. Protams, atsevišķi balsojumi tiesiskuma jautājumos bija nožēlojami, bet arī Vienotībai kā politiskajam spēkam netika dots laiks, lai cilvēki sajustu partijas darba augļus un varētu objektīvi izvērtēt.
Vai Vienotībai vajadzētu iet vienā valdībā kopā ar Saskaņas centru?
Koalīcijas veidošana sašķels sabiedrību vēl vairāk. Saskaņas centrs ir ieguvis vairāk balsu, un lielāka būs tā atbalstītāju vilšanās [ja SC nebūs valdībā]. Vairāk balsu ir ieguvusi arī nacionālā apvienība Visu Latvijai!-TB/LNNK. Ja viņi tiks atstāti aiz borta, daudzos latviešos būs vilšanās. Arī Vienotībā ir ievēlēts gan Loskutovs, gan Andrejs Judins, un ir muļķīgi dalīt visu latviešos un krievos. Lai izvēlētos sadarbības partnerus, ir jāpaskatās atpakaļ - uz viņu rīcību iepriekšējās Saeimas laikā. Tiesiskajos jautājumos mums nav ko pārmest nacionālajai apvienībai, bet Saskaņas centrs savos balsojumos ne ar ko neatšķīrās no tā dēvētajām oligarhu partijām. Ir lietas, kas mani - politiķi ar pietiekami lielu pieredzi - dara bažīgu. Ne jau okupācijas vārds ir centrālais tajā stāstā. Tas, protams, ir būtiski, bet vēl būtiskāka ir attiecīgā politiskā spēka rīcība balsojumos Saeimā. Viņi bija pret NATO paplašināšanu un 2008. gada augustā neatbalstīja Saeimas nosodījumu Gruzijas okupācijai. Tas ir nopietns signāls par šī politiskā spēka stratēģisko domāšanu, jo esam izvēlējušies Rietumu orientāciju.
Vai no tā var secināt, ka jūs esat rezervēts pret sadarbību ar Saskaņas centru?
Neskatoties uz negatīvo, kas notiek, atstājot opozīcijā politisko spēku, kurš ir guvis lielu vēlētāju atbalstu, man pieņemamāka būtu valdība ar nacionālo apvienību. Tajā gan ir pārsvarā jauni un nenobrieduši politiķi. Vai uz viņiem grūtā brīdī var paļauties, nezinu. Ceru, ka jā.
Kam būtu jāvada nākamā valdība?
It kā priekšroka būtu spēkam, kas ieguvis vairāk balsu, - Zatlera Reformu partijai. Taču viņu nosauktais Ministru prezidenta kandidāts [Edmunds Sprūdžs], manuprāt, nav nopietns kandidāts. Viņam ir pārāk maza dzīves pieredze.
Zatlera Reformu partija iestājusies par plašu koalīciju, kas ar divām trešdaļām varētu arī grozīt Satversmi, lai nākamo prezidentu jau vēlētu tauta. Cik tas šobrīd ir būtiski?
Ne jau tikai tā saukto oligarhu ietekme, bet arī Zatlera ambīcijas bija viņa rīcības iemesls. Savā politiskajā uzrunā Latvijas Universitātē viņš ne pušplēsta vārda nerunāja par oligarhiem. Viņa ambīcijas ir lielas, bet es personīgi esmu pozīcijā, ka pret grozījumiem Satversmē ir jāizturas ar vislielāko nopietnību. Amerikas konstitūcijā ir izdarīti pārdesmit grozījumu vairāk nekā 200 gadu laikā, tomēr lielākās pasaules demokrātijas konstitūcija lielos vilcienos ir saglabājusies tāda, kāda tā bija pirms 200 gadiem. Tā ir varenākā pasaules valsts. Ar šīm lietām mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem.
Kā jūs prognozētu - kad būs nākamās Saeimas vēlēšanas? Vai izdosies izveidot stabilu valdību?
Jau teicu - tas džins no pudeles ir izlaists. Mums ir jāpiedomā pie precīzākas šo iespējamo situāciju reglamentēšanas, jo valstī ļoti svarīga ir stabilitāte. Vēlētājiem ir dota iespēja ik pēc četriem gadiem izvērtēt politiķu darbu, bet politiķiem ir jādod iespēja pieņemt smagus, varbūt arī nepopulārus lēmumus, kuri ilgākā termiņā nes augļus. Vai ir populāri konsolidēt budžetu, samazināt budžeta izdevumus? Četros gados tas sāk dot arī to pozitīvo rezultātu ilgtermiņā. Ja jaunas vēlēšanas izsludina nedaudz vairāk nekā pusgadu pēc vēlēšanām, tas var paralizēt politiķu gribu pieņemt stratēģiski svarīgus, bet nepopulārus lēmumus.
Ko deputāti varētu darīt, lai tauta vairs negribētu atlaist Saeimu?
Lai politiķim uzticētos, viņam ir jābūt godīgam, lai viņš nesaņemtu nekādu papildu atalgojumus bez tā, kas ir paredzēts likumā. Otrs - ir jābūt augstākajai izglītībai, bez kuras ir pagrūti. Treškārt, politika noved cilvēku pie personības dalīšanās. Tu bieži esi spiests iet kompromisos ar sevi un balsot ne tā, kā domā, bet kā izšķir vairākums. Politika ir arī nežēlīga konkurence. Tāpēc, lai saglabātu pozitīvu skatu uz dzīvi, cenšos lasīt labu literatūru, esmu apmeklējis visas Jaunā Rīgas teātra izrādes, bieži braucu uz Valmieras teātri, bet es nekad neietu uz Jauno vilni. Vēl politiķim ir svarīgi ieklausīties, īpaši cilvēkos, kuri ir gudrāki par tevi attiecīgās jomās. Taču nekādā gadījumā nedrīkst izdabāt jautājumos, kas ir nepopulāri, bet stratēģiski svarīgi - kā šī budžeta konsolidācija. Es ceru, ka nākamās vēlēšanas būs ne agrāk kā pēc trim gadiem.
Vai tas, ka Dzintars Ābiķis vairākas reizes ir mainījis politisko piederību, ir saistīts ar nevēlēšanos piekrist nepieņemamiem kompromisiem, vai arī tā bijusi vēlme pieslieties stiprākajam?
Jā, to man pārmet. Es Tautas partijā biju gandrīz 12 gadu. Reti kurš deputāts Saeimā ir bijis tik ilgi. Domāju, ka es rīkojos pareizi, jo šodien Tautas partijas vairs nav. Ja toreiz es un vēl viens otrs partijas biedrs tiktu uzklausīti, varbūt valstij un arī Tautas partijai būtu klājies labāk. Mani jau izslēdza no Tautas partijas. Kas attiecas uz Latvijas ceļu… Tam arī bija ārkārtīgi spējīga komanda, bet tas diemžēl izjuka no iekšpuses, kad partijas biedri sāka cits pret citu inspirēt dažādas sazvērestības.
Ko jūs darītu, ja nebūtu ievēlēts jaunajā Saeimā?
Visticamāk, kādu laiku būtu bezdarbnieks. Cilvēki, kas iet politikā, upurē savu profesionālo karjeru. Es aizgāju politikā 1988. gadā, kad sāku strādāt Tautas frontē. Toreiz biju ģeogrāfijas skolotājs. Es negribētu, lai manus bērnus māca skolotājs, kurš skolā nav strādājis vairāk kā 20 gadu. Vairs neesmu tam piemērots. Tas nenozīmē, ka es nevarētu atrast darbu, bet atgriezties profesijā ir gandrīz neiespējami.
Vai, vairāk nekā 20 gadu strādājot parlamentā, neiestājas rutīna? Kas šajā darbā jums vēl sniedz gandarījumu? Jūsu kolēģis Māris Kučinskis sacīja, ka šī iemesla dēļ varbūt arī labi, ka tagad varēs paiet malā.
Man žēl, ka Māri neievēlēja parlamentā. Man jau draugi ir ārpus politiķu aprindām, arī mans ilggadējais domubiedrs Jānis Lagzdiņš vairs nav Saeimā, bet mēs sazvanāmies. Jau pirms 10. Saeimas vēlēšanām pateicu, ka šī būs pēdējā Saeima, kurā es strādāšu [rēķinoties ar četru gadu pilnvaru termiņu]. Nākamajās vēlēšanās es neapšaubāmi vairs nestartēšu. Ir jābūt pakāpeniskai politiķu nomaiņai, un tāda jau arī notika - Saeimā, kuru padzina, bija 60 jaunu deputātu. Taču jauns politiķis automātiski nenozīmē, ka viņš ir kompetents un godīgs.